Diapozitīvs

A) kokapstrāde – viena no man tuvākajām pašdarbības un jaunrades formām. Pats mēdzu uztaisīt kādu nepieciešamo mēbeli vai priekšmetu, izmantojot kokmateriālus. Forši, vai ne? It kā?! B) ēdiena gatavošana – par to it kā nekad īpaši nebija domāts kā par nodarbi, kas rada ko paliekošu, ko noderīgāku par tūlītēju vajadzības apmierināšanu. Nesen sanāca materializēt „B” variantu un nu došos pie „A”. Forši? Nope, nav. Nav, ja šo hobiju mēģina materializēt iekš mēbeļu ražošanas uzņēmuma.
B) Tagad strādāju iekš Ķengaraga tirgus bistro. No sākuma, nākot pirmās reizes uz darbu, priecājos par to, ka beidzot 1,5 gadus ilgušais bezdarbs ir nogalināts un ka man ir darbiņš, kurš man pat tīri labi iepatikās. Bija pat reizes, kad dodos no darba mājās priecīgs. Pat laimīgs. Un tad Elga prasīja, vai viss ir kārtībā? Vai neesmu ko, hmm, sagrēkojis vai salietojies? Bet nē, nebiju. Vienkārši - radošs process, kura darba augļi ir patīkami klientam un man pašam ar. Vērot paēduša cilvēka labsajūtas grimases ir absolūti patīkami.( Heil! )
 

No revoluiton.lv foruma biedra sadabūju Nintendo GameCube konsoli, kuras aizņemšanās mērķis sākotnēji bija Eternal Darkness paspēlēšana. Taču, saņemot konsoli, patīkami ieraudzīju maisiņā arī Resident Evil 0 un REmake jeb Resident Evil. Divas nespēlētas Resident Evil sērijas daļas, kuras nebiju cerējis tuvākajā laikā spēlēt, jo manā rīcībā ir tikai PS2, bet šīs spēles ir GC ekskluzīvi, kas man riebjas. Ekskluzivitāte kropļo patērētāja labsajūtu un tirgu. Tad nu GC iepazīšanu sāku ar RE0. Slēdzot klāt vadus, mazliet kretinējos par to, ka GC nav digital out porta jebšu nav optiskās izejas, kuru skaisti ievadīt mājas kinozāles D-In portā un baudīt 5.1 skaņas jaukumus. Taču priecēja vismaz tas, ka konsole mazliet izmanto Dolby ProLogic II standartu un caur parastu stereo signālu kairina arī aizmugurējos kanālus. Ne visai efektīvi, bet tomēr. Kaut kāda baidoša aktivitāte no neaizsargātas un neredzamas puses. Tieši tāpēc laba 5.1 skaņa ir būtiska Horror žanra sastāvdaļa.
Ko par pašu RE0 lai saka? Nācās uzreiz pamanīt, ka grafiskajā ziņā tā ir skaistākā no klasiskajā formātā ieturētajām RE daļām (salīdzinot ar PS2) un bija ārkārtīgi interesanti vērot sižeta attīstību, uzzinot kā Umbrella Inc. radās un attīstījās, un kā spēle noslēdzās ar 1. daļas savrupmājas mistiskuma parādīšanu, tā vien rosinot apetīti tūdaļ pat slēgt iekšā REmake un gūt jaunas baudas no it kā jau zināmā, taču pamatīgi mainītā.
Spēlēju kādas nedēļas ilgumā - pa stundiņām divām vakarā - un mana dāma vēroja, lai gan viņai ir neizturami bail no Horror žanra. Arī viņa atzinīgi novērtēja šo spēli, sevišķi jau vizuālo estētiku. Un jāatzīst, ka spēle izskatās sasodīti labi. „Pārāk labi”. Prieks acīm, kuru sniedz spēļu kubs, kurš īsti pat nav kubs. Un viņas spēja noskatīties RE0 (kas ir viena no biedējošākajām RE daļām) glīti atrāda manu nostāju pret RE sēriju – tas īsti nav Horror (žanriski ir, bet ar efektīgu baidīšanu RE sērija īsti nenodarbojas), bet gan Suspense Thriller ar gore elementiem. Tīkami bez gala ir spēlēt arī šādu Horror žanra inkarnāciju, jā, bet ne baisi. Un tas ir tas, kas raksturo šo sēriju. Sasodīti garda B gala (apspēlēto tēmu izpratnē) Horror žanra maltīte.( Unnnnghhhh )
 

Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.

Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. ( Sen nebij' rakstīts )
 

Sen nav apskatīta neviena bleķmūzikas relīze. Šajā gadījumā gan pēc žanriskās piederības (Black Metal), gan - well, žanriski (mazliet ar Industrial Black Metal piesitienu, kas raksturīgs BAN). Lūk, līdz manam Winamp Local Media smart tagam "Black Metal" nonāca jaunais Blut aus Nord albums 777 Sect(s). Priecīgs kā mazs bērns biju, ieraugot to iekš metalstorm.ee New Releases sadaļas...
Vispār stāsts jau mazliet grozās ap to, ka nesen manā klēpī nomira mans pirmais 80GB 2,5" HDD iekš portatīvā. Tajā bija visi ~40GB mūzikas. Nācās pirkt jaunu. 80GB vietā nu ir 500. Tāpat nācās arī atgūt visu iepriekšējo mūziku, kas bija atzīta par labu esam. Te nu lieti noderēja last.fm - ja kāda banda piemirsusies, varam skatīt tās pēc to atskaņošanas biežuma un vēlreiz iegūt bandas, kuras atskaņotas, teiksim, vismaz 50x. Tā arī darīju. Vācu, vācu, vērtēju, spiedu sirsniņpogu... Kā arī vienu HDD uztaisīju par backup HDD, kurā ik nedēļu tiek backupots teju visa D partīcija (izņemot filmas un smagsvara ISO, protams). Un apmēram tad, kad bija atgūtas primārās apvienības, atcerējos par to, ka BAN sen nav izdevis kādu albumu. Iečekoju un jā, ir!
Uzliku to atskaņoties caur vienreizējo AudioburstFX System v2.13 - output plugins, kurš tik ļoti sabalansē skaņu, ka ne nopriecāties. Tīrā Bauda bija ar tik sabalansētu skaņu vēlreiz klausīties sen zināmas bandas. Cita skaņa, cita dzīvība! ( ... tālāk ... ).
 

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

1. The Confusion (November) 4:46
2. The Old Mirror (December) 2:44
3. Incubation (January) 5:01
4. The Nameless Boys (February) 3:53
5. Witness To 3X3X3 (March) 5:23
6. The Father's Gun (April) 3:13
7. Vertigo (May) 5:30
8. The Cocoon Sphere (June) 5:10
9. The Biological Clock (July) 4:50


Mētājos savā istabā, skan Supuration - The Confusion (November). Metu aci uz Winamp (iekārtots līdz pēdējai pedantisma pilītei, hehe) un skatos, ka vāka bildīte ir savādi attēlota grūtniecība jaunā dāmas ķermenī. Paskatos uz dziesmām un albuma nosaukumu. Incubation. 9 dziesmas. Viss kopā noteikti, ka hinto uz koncepta albumu vai arī uz tādu, kurā dziesmām ir kopīgs saturs. Līdz ar to ieklausos lirikās. Esmu tikko pamodies un lirikas no neta vēl neesmu paņēmis – tālu jāiet. Fiziski. Tāpēc klausos.

Meitene, 16 gadi. Raksta dienasgrāmatu par savu nožēlojamo dzīvi. Figurē vairāki tēli: viņa, kāds nezināmais (smadzenes vai kāds cits?), māte, puiši, bērnības drošība (kurā viņa grib atgriezties), sfēriska vai kubveida elle (matemātiķe-filosofe vai vienkārši aizdomājās, abstrahējās? Hintojoši, hehe). Meitene vēlāk apzinās, ka viņā ir vēl kāds, kurš redz tikai viņas tēlu.

„His soft molten voice in my head. Reverberates throughout the walls of my mind. Storms my heart with its gentle song: „My mother is going to kill me... I would too if I was in her place. She would not know what else to do.” • She (writing on her diary): "...is another way to love me..."”

( ... tālāk ... )
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.