Diapozitīvs

Pastāv kāds starptautiski ratificēts normatīvais akts ar nosaukumu „Regula Nr. 70515: Kārtība, kādā ierosina, izskata un izdod Auklīšlikumu”. Šodien atcerējos par šo dokumentu, izlasot, ka, pamatojoties uz to, ka Pripjatā kāds pamestās iekštelpās ir nopietni savainojies vai guvis letālas traumas, apmeklētājiem tiek liegta iespēja iet ēkās un jāuzturas 3 metru attālumā no tām. Gidu, kurš neievēro šo liegumu, atlaiž. Ir vairākas lietas, par kurām es gribētu kādam atbildīgajam politiķim iemaukt precīzi pa saules pinumu:
1) Par tiesībspējīgu un rīcībspējīgu pieauguša cilvēka rīcību ir (vajadzētu būt) atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats. Par nepilngadīga vai tiesīb/rīcībnespējīgu indivīdu atbild tikai vecāki vai ieceltais aizbildnis. Valstij nav par visām varītēm jāaizvieto sūdīgi vecāki, sevišķi, ja valsti kutina iespēja izdot Auklīšlikumu, kas būtu attiecināms arī uz tiesīb un rīcībspējīgajiem;
2) Aizliedzot iekļūšanu „paaugstinātas bīstamības” zonā, nevar apturēt evolūciju;
3) Paredzot sodu, īsti nevar novērst iekļūšanu. Interesenti ies vienmēr. Tad kāda jēga no lieguma? Mehānismu, kurš nestrādā, vai nu labo, vai izmet miskastē. Citādi šādu liegumu izstrāde un izdošana tērē vien adminstratīvā aparāta resursus, kuru rezultāts sabiedrībai nenes teju nekādu labumu.

Nopietni, WTF?! Kad valsts beidzot beigs uzvesties kā nolādēts, nevienam nevajadzīgs tēvs/māte/aizbildnis, kas ņems un liegs iekļuvi pamestās zonās, kur katrs par savu rīcību ir atbildīgs pats? Ja kāds objektā savainojās un aiziet bojā, tātad, konkrētais indivīds bija gana debīls, lai būtu neuzmanīgs. To sauc par evolūciju – brāķu atsijāšana. Tas ir izolēts gadījums, uz kura pamata nevajadzētu nu ņemt un izdot bargos normatīvos aktus, kas liegtu visiem uzturēties pamestās celtnēs. Tajā pat laikā tautas masas (tūkstošiem cilvēku) brēc pēc izmaiņām konkrētos normatīvajos aktos, bet politiķi kūtri kasa pautus, izmaiņu nav. Sēdē: „O, šodien nerisinām nopietnos jautājumus! Davai, Regulas Nr. 70515 ietvaros izdosim uz izolētiem gadījumiem balstītus preventīvos normatīvos aktus un iekļausim tajos arī kādu represīvo punktu, lai jautrāk! Policijas resursu tāpat mums nav, lai nodrošinātu šī normatīvā akta darbību, bet ierēkt taču varam!”

Un ko nu? Bija tā kā stipri attāls plāns šovasar/šoruden braukt beidzot uz Pripjatu, bet, ja nelaiž ēkās? Vai ir vērts? Kāds indivīds izolētā un, iespējams, visnotaļ unikālā kārtā guvis traumas. Ukraina reaģē: izdod kārtējo Auklītes likumu, kura dēļ nav vairs vērts uz turieni plēsties. Absolūti vairs nav nekādas jēgas. Tikpat labi šāda Ukrainas rīcība, atlaižot gidus, kuri atļaujas domāt ar savu galvu, nevis klausīt Auklītei, var nogalināt Pripjatas tūrismu kā tādu. Auklīšvalstis ir absolūti briesmīga, nevienam nevajadzīga padarīšana. Varbūt vajadzētu kādam politiķim kādā neizmantotā valdības ēkas telpā palikt padeni. Viņš nokritīs, salauzīs roku vai sprandu un tad pēc analoģijas notikumu vietu būs arī jāpasludina par bīstamu un liegtu, un par uzturēšanos tajā būs jācieš neadekvāti stingra represija, kāda nav pat par sargāta privātīpašuma pārkāpšanu.
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Pa ceļam uz darbu noklausījos šo patīkamo tumsas veldzi gaišajos pavasara rītos uz velo, sabiedriskajā vai ejot kājām. Jāpiezīmē, ka man riktīgi patīk Kūnca stils; darbos pamatā valda šāds mehānisms:
1) Viss sākas ar diezgan strauju ielēkšanu kādā ainā, kurā, parasti, protagonists ir vājš un atrod sevi pēc kādas nelaimes, katastrofas vai vienkārša W T F, kas izjauc viņa ierasto dzīves ritējumu, apgriežot ordināro pasauli mazliet kājām gaisā;
2) piedzīvotais WTF tiek pētīts ordināras izpratnes par lietām un to kārtību ietvaros, bet, jo vairāk baksta šo tumsu, jo interesantāk tā sāk burkšķēt, līdz šī bieži vien ar ārpuszemes izcelsmes īpašībām raksturojamā parādība, aiziet pilnīgā, noslēpumainā un krīpīgā WTF, kuram tiek pieiets ar pētniecisku metodiku;
3) Ir kāds līdzcilvēks - nodibināts darba sākumā vai tiek iepazīts tiek iepazīts tā gaitā, kurš lasītājam un pašam tēlam nezinot, izrādās kritisks palīgs, kam, bieži vien tiek atklāta militāra pagātne vai vienkārši bijusi kāda ūbernodarbošanās, kas izrādās kritiska problēmas risināšanai;
4) WTF kļūst par vēl lielāku WTF - notiek spokošanās, gabaliņos raujas ķermeņi, ielās plūst asinīs, tumsa materializējas, saplūst reālā un sirreālā dimensijas, un šajā virpulī cieši kopā turas protagonisti, kuru dzīves nu jau vairs nekad nebūs kā iepriekš;
5) Uz beigām šis WTF mēdz iegūt "Military experiment gone wrong" nokrāsu un tas sāk apaugt ar ticamām, nereti populārzinātniskām interpretācijām, patīkami salipinot kopā "spokošanās" detaļas. Populārākās norises vietas: izciliem pazemes militārie kompleksi, ASV rurālie štati, tumsas pielietās mazpilsētu un neiborhūdu ieliņas, kurās notiek savādas lietas; pamesta pilsētvide, meži.

1) Māte, kura atkopjas no mazā dēla nāves, kura notika pirms gada, skautu ziemas izdzīvošanas brauciena laikā uz kalniem. Sieviete ir skaista un Lasvegasā sāk izsist savu karjeru uz augšu - uzraksta nozīmīgu lugu brangam teātrim. Pēkšņi, kad sieviete jau samierinās ar sūro zaudējumu un saprot, ka tomēr nevajadzēs viņai nojūgties, bērna istabā, kura joprojām sentimentu dēļ ir atstāta kā toreiz, uz bērna tāfelītes pēkšņi parādās "Not Dead" - uzraksts parādās vairākkārt, arī pēc dzēšanas. Bet lietas neaprobežojas tikai ar tāfelīti un istabu;
2) Vainu veļ uz šķirteni, zagļiem vai kādu potenciālu paziņu, kas jūt smagu zaudējumu un uzskata mūsu protagonisti par vainojamu un sodāmu, vīzijām sieviete pieiet ar a) nojūgšanās, b) vīziju interpretāciju, taču viņa netic paranormāliem un ezotēriskiem bulšitiem;
3) Iepazīstas ar kādu advokātu, kurš palīdz turpmākā gaitā interpretēt notikumus un turēt sievieti virs zemes;
4) tāfelītes spokošanās sen vairs nav tāfelītes spokošanās, saskarsmi ar šo neizskaidrojamo piedzīvo protagonistes sekretāre, advokāts, kafejnīcā esošie u.tml., lietas, kuras darbojas, pēkšņi nedarbojas - nešauj automāti, lifti braukājās vieni paši, durvis atveras...;
5) beigās ir tīkams, ar militāru darbību saistīts atrisinājums :)


Garšīgs ēdiens no šādas receptes - nekad nevar zināt, kādas būs zupiņas nianses un vai tā vispār neizrādīsies asāka kāda mēlei ^^
Pārsteigumi ir vienmēr un jā, Pēdējā laika klausāmvielas tēmā iekš Ankh es varētu ierakstīt "Dean Koontz audiogrāmatas" - sniedz kārtīgu Horror, mistērijas un arī urbex devu. Ņamma!
 

Cilvēkam, kas šauj ar filmu (atļaušos viņu sevi nosaukt par fotogrāfu), laiks tik tiešām rit lēnāk. Filma mums sniedz spoguli vai portālu ar skatu relatīvi nesenā pagātnē. Brīdis, kad no laboratorijas saņem svaigi attīstītu filmiņu, kurā pirms mēneša vai pat diviem kaut ko fotografēji - tas ir visnotaļ lēts ceļošanas veids laikā! Cilvēkiem, kas ar to nodarbojušies, noteikti nav sveša sajūta, pirmo reizi uzlūkojot fotofilmu: "Kas, pie velna, ir tas?", "Kas to fočēja?!?!?". Šie "jaunatklājumi" visspēcīgāk darbojas caur diafilmu, jo tas ir uzlūkojams bez jebkādām grūtībām - gatava, izcili detāla un piesātināta bildīte uz plēves, kuru var aplūkot caur palielināmo stikliņu, speciālo skatīkli vai arī cauru to pašu 50mm objektīvu. Un tad, kad pēc daudzu dienu un nedēļu gaidīšanas beidzot tiek saņemti darba rezultāti, kurus pēc tam aplūko uz lielā ekrāna ar diaprojektora palīdzību - atveras kosmosa dzemde, kas tevi aizspiež atpakaļ uz tiem notikumiem: dabiska lieluma (vai lielāki) subjekti, krāsas un "jaunatklāšana" - smagi sper pa neko nenojautošās digitālās ēras pautiem.

Jā, beigu galā tas ir gan romantiski, gan kaitinoši. Piemērams, ir grūti piedalīties konkursos "īsā" darbu iesniegšanas laika dēļ, kurš vienkārši panesas garām, kamēr man tam veltītās bildes dzīvo aiztītā kadrā. Neies taču kaut kāda konkursa dēļ fiksi piešaut filmu ar kaut kādām huiņām, lai tikai paspētu... Bet nu, tieši šo un daudzu citu iemeslu dēļ man ļoti tuva ir 35mm filmas fotogrāfija. Ļoti bieži, spiežot slēdža pogu, iedomājos čūkstošo skaņu, kura mikrolīmenī rodas, fotoniem mijiedarbojoties ar uz filmiņas plēvi uzklāto emulsiju. Skaņu, kuru jūs pazīstat no vecajām filmām, kad fotogrāfi ar lielā formāta kamerām ~1900. gados taisīja portretus un ģimenes foto. Pēkšņs magnija uzliesmojums, dzirksteles pa gaisu un... Jā, tieši tā skaņa - šīs zibspudzes skaņa ^^

Tad nu, jā, atzīstu, dzīvoju es citā laika zonā: ~GMT-720. Tāpēc piedodiet man manu kavēšanos, hahaha
 

Vakar bijām pačekot dažus dzīvokļus, kurus, iespējams, mums dotu uz nomaksu jeb uz īri ar izpirkuma tiesībām. Viens tāds bija centrā – pie Čaka ielas (wow, tagad rakstot, pēkšņi kaut kā uz sekundēm 5 apstājos pie šī ielas nosaukuma – Čaks taču. Cilvēks! Senatne, dzeja un Rīgas mīlestība). Dzīvokli kapitāli rekonstruē – jauns projekts un tā apskatīšana līdzinājās vairāk bradāšanai – sienas gāž ārā, būvgruži mētājās, griesti izdauzīti, redzams jumts, vecās konstrukcijas... Ideja pārdevējam ir visas starpsienas nojaukt pēc projekta, atstājot paplašinātas telpas un cilvēkam iespēju remontēt pēc pilnas patikas. Ar prāta aci jau varēja saskatīt kruti nolobītas ķieģeļu sienas un bruses starpsienās; atsegtās un ar lineļļu apstrādājamās koka sijas, virs kurām vēl būtu plašums līdz slīpajam jumtam, kurā būtu iebūvēti daudz jumta logu... Sākot ar kādu 1/3 no bēniņu telpām varētu nosegt ar grīdu un uzlikt tur guļamvietu un skapīšus – tā būtu guļamistaba tieši zem siltināta, jumtlogota jumta, - lietus skaisti ņemtos pa skārda jumtu, pakšķus klusinātu minerālvate un caur jumta stiklu varētu vērot mazliet no pilsētas nakts.
Mājā ir skursteņi, kurus varētu lietot – līdz ar to mierīgi varētu uztaisīt kamīna-gaisa vai kamīna-silto grīdu apkuri un ehhhh. Āsoms potenciāls uz 80m2, kuru nevaram vēl atļauties. Jākrāj un jākrāj. Un, kad sakrāts, jātēmē uz analogu iespēju, jo šī jau noteikti tiks paņemta.

Tā taču būtu paradīze mūsu kaķiem, kuri varētu skraidīt pa šīm atsegtajām sijām un ņemties, rāpties un dzīvoties, lēkāt un smīdināt. WIN. Bet nu, kā jau vakar minēju, pietiek sapņot, jāsāk krāt...

P.S.
Esmu atrodams arī iekš G+, kur pārsvarā tagad ņemos ar foto "publicēšanu" un apspriešanos