Diapozitīvs

Patvertņu medību laikā, viens no objektiem, kuru piefiksējām, bija šī rūpnīca, kuru izbradāju mazliet citādākā sastāvā divas dienas vēlāk. Ieradāmies objektā un domājām par iekļūšanu tajā. Pamanījām, ka objektā notiek būvniecības darbi, kas liecināja par to, ka šis, iespējams, ir pirmais un pēdējais potenciālais bradājums šajā dzīvās vēstures vietā. Nospraudām iespējamo iekļūšanas vietu un devāmies apkārt teritorijai, lai atrastu kādu vieglāku piekļuves veidu, kas arī tika atrasts un piešķirts mums kā lielskungiem. Piegājām pie parādes vārtiem un no būdiņas iznāca sardze, kura prasīja ko mums te vajagot. Teicu, ka esam pamestās urbānās pilsētvides pētnieki ar šādu hobiju un ka vēlētos šeit pafotografēt. Vēl, atbildot uz jautājumu, teicu, ka bildes paliks privātai lietošanai. sarunas rezultāts – atveras vārti un esam iekšā, un var izbaudīt salīdzinoši reto iespēju – netraucēti legālu bradājumu, kas arī tika izmantota, protams. Sākām ar teritorijas apskati, iemūžinot plašumus un vietu, kur pēc sardzes teiktā, būs kādas ārzemju augstskolas īpašums. Nedaudz vēl kundzīte mūs pavaktēja, līdz jau lēnā garā staigādami un līzdami pa ceļam esošajās palīgēkās, bijām tālu no viņas redzesloka, iegūstot brīvāku sajūtu. Teritorijā atradās vēl dažas liecības no kādreizējā varenuma – galvenā ēka un dažas palīgēkas, kā arī degvielas uzpildes stacija ar degvielas krātuvi zem zemes uzbēruma, ar autonomiem sūkņiem – tiesa, no minētā palikušas vien bija nojausmas un karkasi. Līdzīgi kā citos līdzīgos objektos – daļēji norisinājās privātā uzņēmējdarbība – daži jauni angāri un noliktavas ar kustību sensoriem, kuru redzeslokā bija vārgās vietas – tādas kā logu rindas un ieejas durvis. ( ... tālāk ... )

Mērķis
Atrast noskatītos Iekšlietu ministrijas objektus un kādu patversmi + izbraukāties ar riteni šajā saulainajā pavasara (ziemas) dienā.

Iztirzājums
Darba dienas beigas, ir aptuveni +2 grādi, spīd saule. Pakrūtē un zemāk sāk niezēt pēc riteņbraukšanas un Urban Exploration. Nospraužu brauciena mērķi; ar jaunās, modificētās velogaismiņas turētāju pielieku savu LED Lenser pie braucamā, ietērpjos siltākās drānās un austiņās, un, skanot franču Industrial Black Metal bandai Blacklodge, drīz esmu uz ielas un sekoju iekš telefona iepriekš sagatavotai kartei .png formātā.
Bet pirms objekta sasniegšanas iedzīvojos patīkamā pārsteigumā: nejauši, negribot atradu rūpnīcu, kurā arī, par spīti ziņkārīgo acīm, devos ar visu riteni iekšā. Jāpiezīmē, ka sajutu ko vairāk par vienkāršu dvēselisko orgasmu pēkšņā, negaidītā atraduma dēļ - visu jaukāku darīja fakts, ka esmu uz velosipēda un ka ausīs skan patiesa, bezgala patiesa mūzika. Ekstāze - redzu pamestas auto detaļas, vecu kravas automobiļu karkasus, sarūsējošus potenciālos izejmateriālus ražošanai un arī ko kontrastējoši jaunu - kāda telpa bez durvīm, kurā iekšā ir šķietami nesen lieta grīda un kurā karājās āķi, kuri stiprināti pie telferiem manipulēšanai ar kravu. Turpat karājās man tik ļoti zināmā un vecajā darbā kustinātā 6 pogu vadības pults - geimera prieka manifestācija darba tiesiskajās attiecībās. Bet tā grīda un plašā telpā - kāds kaifs tai bija traukties cauri ar velo, strauji bremzēt un citādi bojāt sava velo riepas, ak!
( ... tālāk ... )

Tā nu sagadījās, ka biju slims un kārtējo reizi pēc terapeita apmeklējuma, tikai šoreiz ar glītu rentgenuzņēmumu rokās, devos aplūkot blakus esošo objektu, kura āriene pauda nepārprotamu pamestību. Intereses pēc apgāju tam apkārt pa perimetru un guvu apstiprinājumu par tā (ne)apdzīvotības stāvokli – noliku objektu prātā drīzai izbradāšanai, kuru veicu pagājušajā nedēļas nogalē.
Objekta baudīšanu sākām ar tā velvēto pagrabstāvu dailes uzsūkšanu sevī – tā pagrabu smarža! To es varētu elpot caurām dienām. Patiesību sakot, būtu ļoti tīkami pievienot pagrabsmaržas molekulas ikdienas gaisa sastāvam. Bet nu, tā ļaunā asimilācija darītu savu grēka darbu.
Lai nu kā, priecājāmies par plašajiem, tīkami saltajiem un viduslaicīgi velvētajiem pagrabiem, kuriem tur vajadzētu būt vismaz kopš 1815. gada – laiks, kad tika dibināts uzņēmums, kurš visnotaļ braši saimniekoja šajās lieliskajās pagraba telpās, piepildot tās ar dievišķo dziru – alu.

Gājām un visapkārt mums bija pamatīgas mūra sienas, padziļināti ventilācijas caurumi sienās ar durtiņām, kuri izskatījās pēc senīla morga ailes sienās; telpu stiprinošas velves ar balstošajām struktūrām; agregātu pamatu paliekas uz grīdas un apaļi nospiedumi sienās, kas liecināja, ka šeit ir bijušas milzīgas kārotā dzēriena mucas – ozolkoka, vēlams, hehe.
Telpas piepildīja atbalsoti mūsu krakšķošie soļi, balsis un fotokameru mehāniskie trokšņi, kuri eleganti savijās ar sarūsējušu durvju balsīm un vokālo priekšnesumu, kuru radīja telpas ambience un akustika – nespēju atturēties no growlošanas šajās lieliskajās sienās, kā arī vēlāk skaistās balss īpašniece nespēja atturēties no telpu piepildīšanas ar skaistu Ave, Maria dziedājumu. Rezultāts bija interesants un nepiespiests priekšnesums iz Ambient plauktiem, kurš sevī apvienoja visnotaļ nestrukturētus elementus: soļu skaņas, smalko dāmas balsi, mežonīgo growlu, cilvēku čalas, rūsas skaņu un fotokameru mehānismu ritmisko skaņu. Esot šajos pagrabos mēs ne tikai guvām lielisku pastaigu vēsturē, bet arī grausta simfoniju, kuru viens no mums pa kluso arī ierakstīja. Uz vietas tā bija lieliska sajūta – enģeliski, dēmoniski, industriāli un pamesti. Estētiski un atmosfēriski. ( ... tālāk ... )

Svētdiena, 2009. gada 18. janvāris. Jāceļas astoņos, lai paspētu uz norunāto pasākumu – Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu ietaišu kompleksa apskati, iespējamās geokeša medības un uzrāpšanos slavenajos tās torņos, kuru augstums pēc acu mēra ir tuvu simts metriem. Negribīgi, tomēr visnotaļ priecīgi biju izsvempies no siltajiem deķiem un drīz jau biju gatavs sniegt savu dvēseli piedzīvojumu ķepās. Notraucu no zābakiem nedudz no iepriekšējā bradājumā uz tiem uzrkātā baltā, neēdamā verķa un ar dāmu devos uz staciju. Un beigu galā, pēc visas izbraukšanas laiku maiņas, vilcienā jau nedaudz iepazinušies ar pārējiem racējiem, ieradāmies galā un braši devāmies cauri Rīgas Slāvu rūpnīcas parādes vārtiem, lai pa ceļam papriecātos par tās diženumu un, uzkavējoties atmiņās, apsvērtu apskates maršrutus atpakaļceļā no Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu attīrīšanas ietaišu caurbaudīšanas.

Galamērķa pirmie sveicieni mums bija no kādas ēkas ar pagrabu, aiz kuras slēpās notekūdeņu kolektori – lielie, apaļie caurumi ar maisītājagregātu karkasiem pa vidu – šī kompozīcija sniegotajā Lielupes krastā bija redzama un gaidīta jau pa gabalu. Pirmās bildes tapa tieši šajā ēkā pakalna galā. Tā bija tukša, gaismas un pamestības pielieta ķieģeļu ēka, kura no pagātnes sevī bija atstājusi dažus revidētus elektrosadales transformatorus, gružus, estētiski lūpošu apmetumu un pagrabu – pilnu ar kastēm, kurās taisni vai prasījās ieraudzīt kādu kartupelīti, kurš attaisnotu no pagraba nākošo smaržu, bet tos tur neieraudzīju. Pēc pagraba apskates ļaužu bariņš sadalījās sīkākās vienībās.
Tālāk jau devāmies aiz pakalna slēpto kolektoru valdzinājuma varā, aiz sevis samaitājot plāno sniega kārtiņu, atstājot tajā savas pēdas, kuras nepārprotami veda uz galvenajām notekūdeņu apsaimniekošanas ēkām, kuras izvērtās par pasākuma centrālo fotomodeli gluži vienkārša iemesla dēļ – tajās joprojām saimniekoja daudz pagātnes mantojuma, kurš vēstīja par šeit agrāk veiktajām saimnieciski-slapji-elektroniskajām darbībām, kuras varētu būt pārtrauktas ap 2000. - 2003. gadu, ja vien mana atmiņa neviļ. Relatīvi nesenas pamestības aura ieskāva šīs ēkas. ( ... tālāk ... )

Bija tā iespēja pabūt rūpnīcā, kurā pie temperatūras 2,192 °F - 2,552 °F ražoja lietas, kuras atrodamas teju katra padomju paaudzes latvieša mājās. No malas skatoties, nešķita, ka tās komplekss aizņem tik lielu teritoriju, ka bija nepieciešamas ~25 minūtes, lai apietu apkārt tai pa perimetru – bet fakts kā reiz ir tāds. Apskati veicām vienā dienā, pašu bradājumu piektdienas vakarā.

Ieejot teritorijā, acīm pavērās viens no lieciniekiem par to, ka pieņemtais kompleksa lielums ir aplams – skatam atklājās vairāki lieli angāri, mazākas piebūves, ražošanas ēkas, patvertne un svaigas saimniekošanas pēdas sniegā – lieks atgādinājums par nesen veikto likumpārkāpumu un nepieciešamo piesardzību, lai izvairītos no atbildības. Bet par spīti šādam automašīnas pēdu brīdinājumam devāmies iekšā, lai pazustu iekštelpās – prom no saimniekotāju potenciālā redzesloka.

Telpa, kurai pirmajai bija gods mūs viesmīlīgi uzņemt, bija liela angāra tipa būve, kuru visapkārt greznoja gruvešu, bijušo darba galdu, elektroinstalācijas, santehnikas un izejmateriālu paliekas, kā arī viena no palikušajām krāsnīm, kurā šī katra padomju latvieša mājās esošā lietiņa tika cepināta. Devušies dziļāk ēkas tumšajos pagātnes gaiteņos, sastapām lielu uzrakstu uz sienas, kurš vēstīja darba garu rosinošu saukli krievu valodā, kā arī veselu sanitāro mazglu/kompleksu - kura tualetes greznoja aizmirstie elektriskie roku žāvētāji, kurus aktivizēja slēdži, kādus pierasts sataustīt mūsu pašu istabās, lai ieslēgtu apgaismojumu - un vēl dažas nenogatavinātas, pārsteidzoši vieglas un pēc to fizikālajiem raksturlielumiem citādas lietiņas no rūpnīcas produkcijas klāsta, kuras krāja sev virsū laiku un telpu, atrazdamās starp dažādiem septiņdesmito - astoņdesmito un deviņdesmito gadu padomju stilistikas plakātiem un izgriezumiem no modes žurnāliem, kuri bija salipināti uz sienām gluži kā sieviešu etaloni. ( ... tālāk ... )