Sūrreālisms - Post a comment

Svētdiena, 2009. gada 18. janvāris. Jāceļas astoņos, lai paspētu uz norunāto pasākumu – Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu ietaišu kompleksa apskati, iespējamās geokeša medības un uzrāpšanos slavenajos tās torņos, kuru augstums pēc acu mēra ir tuvu simts metriem. Negribīgi, tomēr visnotaļ priecīgi biju izsvempies no siltajiem deķiem un drīz jau biju gatavs sniegt savu dvēseli piedzīvojumu ķepās. Notraucu no zābakiem nedudz no iepriekšējā bradājumā uz tiem uzrkātā baltā, neēdamā verķa un ar dāmu devos uz staciju. Un beigu galā, pēc visas izbraukšanas laiku maiņas, vilcienā jau nedaudz iepazinušies ar pārējiem racējiem, ieradāmies galā un braši devāmies cauri Rīgas Slāvu rūpnīcas parādes vārtiem, lai pa ceļam papriecātos par tās diženumu un, uzkavējoties atmiņās, apsvērtu apskates maršrutus atpakaļceļā no Rīgas Slāvu rūpnīcas notekūdeņu attīrīšanas ietaišu caurbaudīšanas.

Galamērķa pirmie sveicieni mums bija no kādas ēkas ar pagrabu, aiz kuras slēpās notekūdeņu kolektori – lielie, apaļie caurumi ar maisītājagregātu karkasiem pa vidu – šī kompozīcija sniegotajā Lielupes krastā bija redzama un gaidīta jau pa gabalu. Pirmās bildes tapa tieši šajā ēkā pakalna galā. Tā bija tukša, gaismas un pamestības pielieta ķieģeļu ēka, kura no pagātnes sevī bija atstājusi dažus revidētus elektrosadales transformatorus, gružus, estētiski lūpošu apmetumu un pagrabu – pilnu ar kastēm, kurās taisni vai prasījās ieraudzīt kādu kartupelīti, kurš attaisnotu no pagraba nākošo smaržu, bet tos tur neieraudzīju. Pēc pagraba apskates ļaužu bariņš sadalījās sīkākās vienībās.
Tālāk jau devāmies aiz pakalna slēpto kolektoru valdzinājuma varā, aiz sevis samaitājot plāno sniega kārtiņu, atstājot tajā savas pēdas, kuras nepārprotami veda uz galvenajām notekūdeņu apsaimniekošanas ēkām, kuras izvērtās par pasākuma centrālo fotomodeli gluži vienkārša iemesla dēļ – tajās joprojām saimniekoja daudz pagātnes mantojuma, kurš vēstīja par šeit agrāk veiktajām saimnieciski-slapji-elektroniskajām darbībām, kuras varētu būt pārtrauktas ap 2000. - 2003. gadu, ja vien mana atmiņa neviļ. Relatīvi nesenas pamestības aura ieskāva šīs ēkas.

Ēku apskati sākām ar nejauši izvēlētām garāžas durvīm, pa ceļam uz tām iemūžinot apkārtni gan atmiņas kartēs, gan mūsu pašu terabaitiem lielajā atmiņas krātuvē, kurā uzkrātā informācija, savienota ar uzskates materiāliem, spēs atdzīvināt tīkamo pieredzi un vizualizēt redzēto. Aiz durvīm mūs gaidīja plaša telpa, kura agrāk varētu būt kalpojusi par autotransporta turēšanas vietu, bet kura tagad bija gan pētnieku apskates objekts, gan vieta izklaidēm – tās vidū, zem elektroinstalācijas mudžekļu skāviena, stāvēja košs trīsstūrveida galdiņš, kurš droši vien bezpajumtniekus izaicinoši aicināja uz iedzeršanu un debatēm. Bez šīs kompozīcijas apskates vērtas bija arī pidžambikses pie loga un eleganti aprūsējusi flīžu siena, kura veidoja noslēgtu, lielu tilpni telpas labajā malā. Turpinot apskati, tika skatīti visnotaļ analogu telpu grupējumi, tikai katra ar citādu sastāvu un mantojumu sevī – citā bija sena radioaparāta un plašu atskaņotāja apvienojums, citā priekšmetu vakuums un gružu pārpilnība, citā ne viens, ne otrs – tā vietā tualetes un ne visai senas pamestības oāze. Ap šo brīdi jau bijām tik divi.
Pēc pirmā stāva apskates loģiski seko augšējie stāvi. Tā tas bija arī šajā gadījumā. Un tieši augšējie stāvi bija tie, kuri priecēja dvēseli, atklājot gan vienkārši tukšas (bet pilnas ar atmosfēru) un plašas telpas, caur kuru logiem un sienām pavērās burvīgs ziemas skats uz Lielupi, gan priekšmetiem bagātas telpas. Jā, šajā gadījumā “bagātība” būs īstais vārds – visapkārt mētājās reizinātāji no dažādām iekārtām – dažādu mēraparātu skalas, vizuāli darbotiesspējīga audio aparatūra, darba galdi ar attiecīgajiem darbarīkiem, kā arī dažāda rakstura plakāti, tajā skaitā erotiski, tad vēl gultas, dīvāni, krēsli, dokumentācija, neaizpildīts papīra izstrādājums no RIMI ar nosaukumu “Mans pirmais stundu saraksts”, un arī daudz citu lietu. Bet jāpiezīmē, ka uz jumta ar bija tīkams skats – pat ļoti. Zem mums atklājās ziemas saldēts, pārskatāms kompleksa vaigs, glīti strukturētas taciņas un daba – perfekta industrijas un dabas harmonija, kura tik fotografēta daudz. Daudz!
Pēc pabūšanas uz jumta devāmies pārējā kompleksa izpētē, pa ceļam paviesojoties gan pie slēgtas, gan virknes pieejamu ēku, katrā iemetot savu netiklo seju redzētā iemūžināšanas nolūkos. Jau atceļā uz Rīgas Slāvu rūpnīcu, lai izstaigātu neizstaigāto, uzgājām pēc skata teju darbotiesspējīgu saunu – atlika vien uzbūvēt un iekurt krāsniņu, piepildīt baseinu ar ledusaukstu ūdeni un aidā – tieši tik labā stāvoklī bija šis negaidītais, koka apšuvuma rotātais atradums, kura izmantošanu reglamentēja pie sienas esošie noteikumi, sastādīti humoristiskā krievu valodā.

Pēc priecāšanās par šādu siltu daili aukstas ziemas lenkumā, devāmies atpakaļ uz Rīgas Slāvu rūpnīcu, pa ceļam paniekojoties ar fototehniku, dzenoties pakaļ dabas un fantāzijas radītiem tēliem. Līdz šai vietai jau bija skaidrs, ka obligāti ir jāapmeklē tā saucamais “slīpais” un jāuzlien uz augstas ēkas jumta, par spīti visnotaļ pamatotajām bailēm, pa ceļam šķērsojot virkni citu ēku stāvus un pēkšņi atrastus tuneļus. Tā tas arī tika darīts – cauri kādai ēkai devāmies uz citu, no kuras uz jau pagājušajā reizē iekāroto “slīpo”, no kura uz lielo ēku starp skursteņiem, caurstaigājot čupiņu mazāku ēku, papildinot jau esošo fotogrāfiju skaitu, kurš nu jau stiepās otrajā simtā.
Ieejot noskatītajā lielajā ēkā, sajutu negaidītu déjà vu. Nezinu, kas bija pie vainas, bet pieļauju, ka telpas episkie izmēri – iespējams, ka bezgalīgi daudz logiem rotātās sienas, pamestības plašums un atmosfēras pārpilnība manī radīja gigantisma iespaidu, tādējādi aizvedot mani uz bērnību – uz laiku, kad viss šķita tik liels un varens esam. Iespējams, ka šis iespaids savienojas ar neapzinātu atmiņu ainu, tādējādi radot šo piedzīvojuma vilni. Lai nu kā – tā bija garda pieredze, kuru nobeidzām uz šīs papētītās lielās ēkas jumta, līdz kura tikšanai acis tika mielotas ar telpas izmēriem un varenības sajūtu.

Kā pēdējais pasākuma iespaids – krietna runāšana pretim savām veselīgajām bailēm no augstuma pakāpeniskas, mērķtiecīgas jumta sasniegšanas laikā, pa ceļam veicot katra vējotā stāva izpēti, kā arī un skurstenī kāpjošo vērošana no nu jau iekarotā jumta. Tam visam pievienojām siltas tējas malkošanu, saslušas Serenādes ēšanu un brīnīšanos par tiem, kas bija sasnieguši skursteņa pirmo platformu un pēcāk augšgalu, kurš bija vismaz divas reizes augstāk no zemes par to jumtu, uz kura mēs atradāmies un no kura varēja pārredzēt itin daudz dabas un vakara dzesētās cilvēces ap Rīgas Slāvu rūpnīcu.

Beigu galā pasākums noslēdzās līdz ar tumsas iestāšanos un skursteņa iekarotāju vērošanu no tā pamatnes. Aiz sevis atstājām ziemas lutinātas ~4 bradāšanas stundas, objektu, uz kuru noteikti vēl nāksies atgriezties izpētīšanas un izbradāšanas pabeigšanas labad, bet līdzi sev paņēmām daudz labus iespaidus, kuri radās par spīti potenciālajām neērtībām, kādas var rasties, nododoties UE priekiem kopā ar pirmo reizi sastaptu cilvēku baru. Bars - tas būs pareizais termins.
Bijām daudz un savstarpēji visnotaļ mazpazīstami (ar "savējo" izņēmumiem, protams), bet no mūsu pētniecības Rīgas Slāvu rūpnīca neguva i ne mazāko skrambiņu.

Urban exploration at its finest!