Sūrreālisms

Līdzīgi kā ar Jacob’s Ladder – nepienācīgi esmu uzteicis Session 9 pirmās wanabe recenzijas ietvaros. Līdz ar to, labojos: Session 9 radīšanu iedvesmojusi pati ēka, kura reāli atrodas ASV Denveras štatā, kurā līdz 1982. gadam bijusi psihiatriskā slimnīca ar nosaukumu State Lunatic Hospital at Danvers. Vieta, kurā ar dažādām metodēm ārstētas dažādas garīgas slimības dažādās sabiedrībai bīstamās fāzēs, bet mūsdienās - pamesta un groteski iemieso gan prāta pamestību, gan UE estētisko pamestību, dažbrīd radot arī bailes no neapzinātajiem savas esības elementiem, kuri rezumēti filmas taglainā: „Fear is a place” - rindiņa, kura kopā ar filmas nosaukumu iemieso šī darba būtību: vieta, kura iedarbojas uz tēlu psihēm, neganti rotaļājoties ar subjektu vājākajām vietām, konfrontējot subjektus ar saviem iekšējiem dēmoniem – varaskāre, alkatība, tendence uz vardarbību, u.c. - , novedot tos bīstami tuvu stāvoklim, kādu varētu raksturot ar filmas ainu: psihiatriskās slimnīcas gaitenis pagrabā, kuru pa vidu atdala žogs, kura funkcija ir sadalīt pacientu un personāla maršrutus. Šī aina visnotaļ uzskatāmi parāda vienu no filmas idejām – kurā pusē žogam esam – personāla vai pacientu?
Filma savā izpildījumā ir estētisks kinobradājums (UE izpratnē), kura ietvaros tiek pētīti cilvēka prāta iekšējie darbības mehānismi un vietas, notikumu ietekme uz psihi.

Kā interesanti elementi filmā, kurus uzskatāmi atklāj režisora un aktiera komentāri, jāpiemin: ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi un kodolīgi: garu apsēstības un tās radītās personības dalīšanās (šajā gadījumā pareizāk, šķiet, būtu lietot terminu „duālisms”) skatījums no malas, t.i., no psiholoģijas kā zinātnes skatu punkta.
Nedaudz garāk: filma par to kā sabiedrība uztver cilvēku, kura uztveres īpatnības/rāmji ir ārpus sabiedrībā vispārpieņemtajām normām un izpratnei par veselu psihi; filma par divām sievietēm, kurām uztveres robežas iestiepjas krietni ezotēriskā plātnē, kas ļauj viņām uztvert pasauli plašāk un redzēt to tādu, kādu vairums to neredz, līdz ar to, reaģēt uz šiem stimuliem, kas no veselā sociuma skatu punkta var izskatīties par prāta aptumsumu – un darīt to ne tikai ar savas esības palīdzību, bet arī gribot vai negribot, atverot savas personības čaulas durvis citām personībām. Un šeit sākas interesantās lietas filmā: kā lai uzticas sabiedrībai, kura uzskata, ka esi traks; kā lai sabiedrībai pastāsta un parāda to, kas ir ārpus tās redzesloka un izpratnes; kā lai savieto šķietamu šizofrēniju ar vispārpieņemto objektīvās realitātes izpratni (runājot Silent Hill 3 vārdiem, vai mums ir tiesības kādu izvilkt no kāda iedomu pasaules, ja subjekts tajā jūtas laimīgs?); kā lai zinātniski - caur psiholoģijas prizmu - izskaidro šīs „ilūzijas”, kas dāmām ir objektīvā realitāte, uztverama ar visām maņām? Kā lai dāmas apvieno šīs divas pretrunīgās pasaules sevī, esot harmonijā ar vispārpieņemto? Bet ne stāsts un tā psiholoģiskā šķautne vien filmā ir saistoša. Ja neņemam vērā tehniskās kļūdas, no filmas varam ekstraktēt arī gana daudz visnotaļ labas Amerikas Šausmu kino izpratnes, kā arī dažus labus teikumus iz kinematogrāfijas valodas (dažādi kameras darbības ātrumi, kuri rada dažādas atmosfēras; dažādi leņķi, kuri pauž šausmu kontekstu; krāsu gamma filmā, u.c.). Patiesībā - filma agrāk (pirms gadiem 5) bija viena no manām mīļākajām un arī uz šo brīdi tā visnotaļ labi turas to filmu listē, kuras ir ar birku "vērts skatīties vēlreiz". Patīkama un visnotaļ pat intelektuāla šausmu filma, kura saturiski ir par to, kurā trako mājās žoga pusē tad īsti atrodamies, un šādas pārdomas netiek stimulētas ar stāsta palīdzību vien, bet arī tīri ar kinematogrāfijas palīdzību, kur lomu spēlē arī kameras pārejas no vienas žoga/barjeras puses uz otru.
( ... tālāk ... )

Filma sākas ar Bunraku priekšnesumu – sena Japānas teātra forma, kura tematiski ir par traģisku mīlestību. Teātri pasniedz interesantā veidā: lelles (detālas un ap metru garas, 5-20 kilogramus smagas) kustina cilvēki izcili precīzā un dabīgā manierē - tā, ka pazūd robežas starp nekustīgi priekšmetīgo un animēto, - lelles atdzīvojas un mākslinieciskā formā stāsta savu traģēdiju caur vienas balss pozīciju. Un nav kā mums pierastajā leļļu teātrī - šeit vadītāji ir redzami - daži ir melnā apģērbā ar nosegtu seju, bet daži ar redzamu fizionomiju. Pilnībā melnā tērptie ir uztverami kā "neredzami", bet tie, kuriem redzamas sejas, protams, redzami. Un viņu redzēšana simbolizē protagonistus un pilnībā nosegto kustinātās lelles norāda uz otro plānu. Bet teātra formas nozīmīgā kopība - lelles ir tās, kas spēlē teātri, redzamie cilvēki teātri nespēlē. Un neba leļļu meistari ir vienīgie šajā teātra formā. Bunraku ir perfekta sinhronizācija starp leļļu meistariem, teicēju un mūziku, ar mērķi sasniegt vienotu veselumu.
Stāsta teicējs ir visu leļļu balsis un episkā stāsta stāstītājs, komentētājs. Muzikāli teātri pavada senā trīsstīgu mūzikas instrumenta Shamisen spēle, kuru mums saprotamā valodā varētu paslēpt zem Ambient žanra izpratnes. Šī izklaides forma radusies 16. gs., zelta laikus piedzīvojot 17. gs. otrajā pusē. Bet mūsdienās – par spīti šīs mākslas formas cienītajai un populārajai eksistencei, vērojama šīs mākslas formas bojāeja - noveco svarīgi darbinieki/leļļu izgatavošanas meistari, kurus maz, kuri aizvieto, diemžēl.
Izvilkums no autora Monazemon Chimakatsu stāsta "Meido No Kikaku" (The Courier Of Hell) teātra izrādes, eleganti ievada filmu, norādot uz to, par ko un kādā dinamikas formā tā būs, savienojot jauno kino ar seno teātra mākslu.

Ar šo teātra izrādes izvilkumu filma atklāj, ka tā būs par traģisko, par egoistiskām dzīvēm un narcisismu – parādības, kuras filmas tēli cilvēki sev sagādājuši, lai ciestu mūžīgu, nāves estētikas bagātinātu mīlestību. Bet, lai neatklātu pārāk daudz no stāsta, pirms runāšanas par kinematogrāfiju, minēšu vien to, ka režisors no sākuma vēlējās tikai vienu stāstu, to, kurš filmā spēlē centrālo teicēja lomu. Bet, tā kā tas izrādījās esam par īsu, lai būtu pilna filma, viņš pievienoja vēl divus īsstāstus, kuri visu filmas laiku visnotaļ apslēpti mijiedarbojas savā starpā, radot noslēgtu, savādi mijiedarbojošos likteņu un traģēdiju pasauli. Kā apgalvoja režisors: „Rudens viņam mīļākais, bet vasara arī, - ja tajā nav cilvēku.”. Šis apgalvojums visnotaļ daiļi runā par filmas esenci, kuru iztirzāšu zemāk.( ... tālāk ... )

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

Pirmo reizi runājot par šo Adrian Lyne filmu, netiku pret to bijis pienācīgi izzinošs un informējošs - sajūsma par filmu pirmajā gadījumā radīja zemas kvalitātes rakstu. Jā, protams, ka filma ietekmēja Silent Hill universu un protams, ka tā vizuālo šausmu mēdiju valodā ieviesa iepriekšējā rakstā minēto jauninājumu. Bet ko tas īsti pasaka par filmu un tajā esošo? Tā īsti neko...

Stāsts:
Īsumā - Vjetnamas kara veterāns ved vienkāršu, idillisku un dvēseliski siltu dzīvi - iet uz darbu pastā un tur, kā arī mājās, viņu sagaida mīlēta, rūpju un mīlestības pilna sieviete. Bet paralēli šai idillei ir vēl vairākas protagonista esības dažādos savas dzīves laika posmos un viņa šausmīgākie murgi nav vis sapnis - tas ir viņš pats! "The most frightening thing about Jacob Singer's nightmare is that he isn't dreaming."
Stāsts ir par cilvēka psihi un nāves uztveri, kura glīti savienota ar Austrumu un arī kristietības priekšstatiem par nāvi un pēcnāvi, dvēseles ceļošanu uz pēcnāves dzīvi. Stāstu var mēģināt sadalīt trijās daļās - trīs protagonista dzīves laika posmos, trīs realitātēs: dzīve ar sievu un trim bērniem; Vjetnamas karš, kura traumas atstājušas pamatīgu iespaidu uz trešo esību, kura ir dzīve ar citu sievieti, kuru iepazinis pēc kara un pēc tam, kad sieva viņu izmetusi no savas dzīves. Vēl var pievienot vienu atsevišķu, pastāvīgu, vienmēr līdzi esošu realitāti un prāta instanci: nāve. Pirmajā dzīves posmā protagonists ir mīlošs vīrs un tēvs 3(2) bērniem; karā - ierindnieks; trešajā - pamatposmā - pastnieks ar iepriekšējo posmu atmiņām. Bet šīs trīs filmas būtības nav saistītas vienotā hronoloģiskā ritējumā, t.i., nav tā, ka posmi cits citu secīgi mainītu, veidojot stāstījumu - Jacob's prāts filmā nepārtraukti šaudās pa šiem dzīves posmiem, izdzīvojot notikumus no jauna - vienu brīdi stāsts ir par pirmo posmu, pēcāk par trešo un tad par otro, bet tad kārtība mainās - stāsts par trešo posmu, tad pirmo un otro un pēcāk kārtība mainās atkal. Ar šādu struktūru filma rada apjukumu, sirreālisma izjūtu un rosina skatītājā sekošanu sev līdzi, lai izprastu un atrastu kopīgu skalu, pēc kuras definēt filmas laika ritējumu.

Kinematogrāfija:
Progress filmā/stāstā vērojams kaut vai tīri sekojot tam līdzi un domājot, vai arī ievērojot kino valodas paņēmienus - kopīgus elementus, kuri savieno šos četrus hronoloģiski analizējamos laikus/stāstus - pārtrauktos un savstarpēji sajauktos, mijiedarbojošos fragmentos, kur katrs no tiem rit savu laiku, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu prāta ceļojumu citā instancē, lai pēcāk atsāktos pārtrauktājā vietā ja ne hronoloģiski, tad vai nu idejiski, vai simboliski, vai vēstoši. Kinematogrāfiski šāda ceļošana ir nodrošināta ar dažādām detaļām: elementiem, kuri savstarpēji savieno visas protagonista prāta esības. Tādiem kā tuvinātiem (zoom +) un attālinātiem (zoom -) tuvplāniem, kuri sasaista un veido subjektīvo realitāšu pārejas; notikumi - aizmigšana/atslēgšanās, piemēram, - kuri katalizē pārejas uz šīm šķietami sapņainajām vietām, radot sajūtu, ka nav iespējams noteikt kura no īstenībām ir patiesā, bet kura ir atmiņas un vīzijas, sapnis... Līdzīgu funkciju pilda arī kadrējumi, kuros esošā vide vai priekšmeti saista šos posmus, u.c. Un kopā šīs stāsta puzles detaļas, apvienotas ar minētajām kinematogrāfiskajām gudrībām, veido kopīgu stāstu un kino - prāta cīņu ar nāvi un saviem iekšējiem dēmoniem - parādību, kura ir daudzkārt baisāka par jebkuru fikciju, jo no tās nevar aizbēgt, jo tā dēmoniskā parādība esi tu pats un tavas iekšējās cīņas ar to, kas tevi saista un notur pie fiziskās pasaules. Bet šī parādība ne vienmēr ir ar dēmonisku, baisu dabu - viss ir atkarīgs no subjekta. ( ... tālāk ... )

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )

Par šo filmu uzzināju pateicoties savai dvēseles šķautnei, kurai patīk tāda visnotaļ daudziem nesaprotama lieta kā urbānās dekadences estētika un kuras dēļ šo pieredzi un izjūtas esmu fiksējis un publicējis arī dažādos resursos plašajā interneta vidē. Proti, daudzi ar līdzīgu estētisko izjūtu interneta vidē bija runājuši par šo filmu, uzsakot tās neapšaubāmi lielisko vizuālo stilu un atmosfēru, īpaši izceļot notikumu vietu estētiku, bet sevišķi nerunājot par to, kas aiz šī vizuālā ekspresionisma neapšaubāmi mākslinieciskās vērtības slēpjas – Сталкер satur ne tikai izcilu kinematogrāfiju, hipnotisku atmosfēru un mākslinieciskumu, bet arī dažādas vīzijas, idejas un domas par cilvēka dvēseli un psihi, kā arī filosofēšanu par šo būtību iemiesojošās čaulas ietekmi uz apkārtni. Stalker noteikti ir filma, kura prasa domājošu, vērīgu skatītāju un, vēlams, estētu.
Iegādājos šo šedevru pagājušajā nedēļā - DVD, kurš paredzēts realizēšanai tikai un vienīgi ārpus bijušās PSRS robežām.


Filmas koncepts:
Filma, kā zināms, attāli ir balstīta uz brāļu Arkādija un Borisa Strugatsku darba „Pikniks ceļmalā” motīviem. Savā tempa un ritma ziņā tā ir lēna un varētu teikt, ka tendēta uz režisora mākslinieciskā gara un ego pašapmierināšanu caur ekspresionismu – taisni vai var sajust, cik ļoti Tarkovskim patīk detaļas un vairāk vai mazāk ikdienišķā dekorēšana ar kino mēdija palīdzību. Сталкер laikā Tarkovskis ir pamanījies tik šķietami netīru vidi padarīt par estētisku, saistošu un pat apveltīt to ar spēcīgu kontekstu un filosofēšanu par cilvēcīgo, kuru vietām rada gan stāsts, gan tīri kinematogrāfiskais izpildījums.
Filma nešaubīgi ir apveltīta ar filosofisku, apcerošu un poētisku dabu, ietverot tajā tādus elementus kā akadēmiskās mūzikas klasiķu darbus, kuri tika maskēti zem industriāli ritmiskajām, aranžētajām vilcienu sliežu skaņām un filmai caurvīto ritmisko un ambiento skaņas un mūzikas darbu; hipnotiskus elementus, kuri filmā tika iepīti gan caur redzamo, gan dzirdamo, gan aktieru darbu, gan vizuālo dekadences estētiku. Viss kopums jau no sākuma skatītāju ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas liek aizmirst par uz ekrāna redzamā potenciālo saistīšanu ar realitāti, izraisot domāšanu gandrīz zemapziņas slāņos, sākot ar jau pašu pirmo filmas brīdi, bet sevišķi līdz ar nonākšanu Zonā, kurā tika izteiktas vairākas subjektīvi interpretējamas frāzes gan par pašu Zonu, gan istabu, gan cilvēka vietu šajā simboliskajā Zonā. ( ... tālāk ... )

Stāsta (noveles) autors: Shûhei Fujisawa
Režisors, scenārija autors: Yôji Yamada

Biju uz Japānas filmu nedēļu atklājošo filmu Tasogare Seibei, radītu 2002. gadā.

Filmas oficiālā anotācija Latviešu valodā:

"Zema ranga samurajs Iguči Seibejs ir atraitnis, kurš ar savu niecīgo algu tik tikko spēj uzturēt caur bērnus un veco māti. Katru vakaru, iestājoties mijkrēslim, viņš pēc darba ir spiests uzņemties citur uzdevumus, noraidot piedāvājumus iet izklaidēties ar priekšniekiem un kolēģiem. Darbabiedri Seibeju aiz muguras dēvē par Mijkrēšļa Samuraju. Kādu dienu Seibejs izglābj savu bērnu dienu mīlestību no vīra vardarbības. Redzot Seibeja cīnās prasmi, viņam tiek uzticēts uzdevums - noslepkavot citu samuraju."

Anotācijas angļu valodā:

"Seibei Iguchi, a low-ranking samurai, leads a life without glory as a bureaucrat in the mid-XIX century Japan. A widower, he has charge of two daughters (whom he adores) and a senile mother; he must therefore work in the fields and accept piecework to make ends meet. New prospects seem to open up when Tomoe, his long-time love, divorces a brutal husband. However, even as the Japanese feudal system is unraveling, Seibei remains bound by the code of honour of the samurai and by his own sense of social precedences. The consequences are cruel. Written by Eduardo Casais {casaise@acm.org}

In the Nineteenth Century, in Unasaka, Province of Yamagata, in the Feudal Japan, the widow samurai Seibei Iguchi works in the warehouse of the local Commissioner during the day and handicraftsman building cages in the night to have an income of 50 koku (meaning "a quantity of rice, historically defined as enough rice to feed one person for one year"). Seibei raises alone his two daughters, the five year-old Ito and the ten year-old Kayano and his senile mother in a simple property, and has a debt of 20 koku due to the expensive funeral of his wife, who died of tuberculosis, imposed by her family and can not afford to have another wife. His colleagues in the warehouse pejoratively call him "The Twilight Samurai" to express his life without glory. When Seibei meets Michinojo Iinuma, his childhood friend tells him that his sister Tomoe Iinuma has just divorced from he brutal husband Toyotarou Kouda. Seibei reencounters Tomoe, for whom he has been in love since he was a child, but Tamoe is member of a family of 400 koku and Seibei believes their difference of classes makes their marriage impossible. When Kouda challenges Iinuma to a duel, Seibei accepts to replace his old friend and needs to use his skills of swordsman again. Written by Claudio Carvalho, Rio de Janeiro, Brazil"

Mans sakāmais:( -tālāk- )