Diapozitīvs

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )

Sākšu ar apgalvojumu, ka man ļoti tīkams ir fakts, ka Tarkovskim tīkami bija metaforu un metafizikas plaukti, kuri man izteikti tuvi ir kopš iepazīšanās ar Team Silent mīlestību pret šīm pašām lietām, pret šo pašu dzīves pilno un izteiksmes līdzekļos neizsmeļamo simbolismu.
Filma ieturēta labākajās hipnotizējošā Tarkovska tradīcijās – lēni kadrējumi; lēnas kameras kustības, kas pavadītas ar skaņu, noved skatītāju transam līdzīgā stāvoklī; spēles ar krāsu psiholoģiju, kas suģestē un izceļ lietas, kuras Tarkovskis no Stanisław Lem darba vēlas izcelt; absolūti mākslinieciskās kompozīcijas, kuras ir gatavas likšanai pie sienas kā lieliskas ainavas – šeit ir viss, ko es no Tarkovska redzēju pirmajā reizē caur Zonas simboliskajām aprisēm: tā pati perfekcija, tā pati dialogu estētika, līdzvērtīgi izstrādāti tēli un kopējā atmosfēra, kura ievelk sevī un izslēdz iespēju novērsties no hipnotizējošās mākslas, turklāt visam pa virsu – ar līdzīgiem elementiem un metafiziskām metaforām apveltīts stāsts par cilvēku, viņa cilvēcību, pasauli un to, kādu apkārtni tas veido dažādu stimulu ietekmē. Turklāt tas elements/koncepts par spēcīgu pārdzīvojumu manifestāciju fiziskā veidolā un manifestētās būtnes esības aplūkošana – vairāk kā vienkārši garda apcere par to, kas veido cilvēku, - vairāk kā garda kopsakarība ar Silent Hill universu – arī Stalker saturēja līdzības un šādas kopsakarības ir viens no ceļiem uz maniem simpātiju serveriem – un ja vēl piemetam Tarkovska ģenialitāti un arī audiovizuālās līdzības, tādas kā migla, mīklainā un biezā atmosfēra, skanošā mūzika, turklāt filmā ir arī savas "krīpī" vietas! ( ... tālāk ... )

Šo Lielisko un reto Survival Horror spēli varētu raksturot ar šādu rindkopu: Milzīgs Tokijas pazemes militārais komplekss vismaz 3 stāvos, taisīts imperiālās Japānas armijas un pasaules karu laikā, ar betonu, koku, klints sienu un rūsējošu metālu izklāti labirinti/infrastruktūra pilsētu lielumā; tumša atmosfēra, kuru veido izteikts minimālisma stils¹, savāds vizuālais un tehniskais risinājums², atmosfēru sasodīti labi definējošs audio dizains, kuru varētu nosaukt pat par stilu, reliģiskais kults un dažādi pazemes iedzīvotāji, kuri vēlas dažādas lietas³, un visam pāri – viens antagonists⁴. Rezultāts – industriālā betona cietības pakāpes atmosfēra, kura ievelk sevī un tur konstantā spriedzē. Caurcaurēm biedējošs minimālisms, izolētība, sirdi stādinoša spriedze, klaustrofobija, kura šajās plašajās telpās tiek radīta niecīgā izgaismojuma un allaž esošās naidnieka klātesības dēļ. Trīs vārdos – kārtīgs Survival Horror. Līdzīgi kā Capcom spēlēs Clock Tower un Haunting Ground, Survival Horror iekš Hellnight tiek būvēts uz absolūto nepieciešamību izvairīties no antagonista, apspēt to viltībā un kartes pārzināšanā, lai izdzīvotu, jo pārāk liela intimitāte ar pretinieku nozīmē tūlītēju nāvi – šāds koncepts izteikti darbojas arī sasodīti grūtajā spēlē Forbidden Siren.
Hellnight game-play sastāv no apkārtnes (labirinta) pētīšanas, RPG-isku misiju pildīšanas, absolūtas izvairīšanās no antagonista bez jebkādas konfrontācijas (t.i., bēgšanas, kas ir vienīgais ierocis pret antagonistu. Pirmajā game-play dienā aizmirsu bēgšanas opciju, – otrajā un pēdējā gan atcerējos) un pužļu risināšanas. ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi – lieliska filma, kura apvieno jautru garu ar dramatisku mīlas daudzstūri, dažiem horror elementiem, filosofoju, mistēriju, metafiziku un psiholoģiju, stāstot stāstu par cilvēka esību un allaž klātesošo vēlmi būt kāda cita ādā – būt par kādu citu, stāsta laikā uzdodot jautājumus par to, vai vispār ir iespējams būt cita galvā (būt par citu) un kādas sekas tas atstāj uz ceļotāju cita prātā, kā arī uz adresātu, kuram ir tas gods būt par nelaimīgo, kura prātu okupē šie ceļotāji, kuri ieradušies caur mistisko tuneli/portālu, kas atrodas leļļu meistara jaunatrastā arhivāra darbavietas 7 ½ stāvā, lai pēc 15 minūtēm tiktu izmēzti no Malkoviča prāta, fiziskā veidolā tiekot izmestiem no nekurienes, ceļa malā.
Man kā geimerim šis ceļošanas motīvs ir pazīstams – tas lieliski tika apstrādāts un izmantots videospēlē Silent Hill 4 – tajā portāls bija vēl vairāk mistificēts, bet bez šaubām - aizgūts no šīs ģeniālās, gudrās, vizuāli pievilcīgās, daudzšķautņainās, bet ne gluži kompleksās filmas, kura vienkāršā, izklaidējošā veidā aplūko sarežģītas cilvēka esības tēmas savā īpašajā atmosfērā un manierē. Lielisks darbs, turklāt šī ir režisora Spike Jonze pirmā pilnmetrāžas filma – līdz šim viņš bija taisījis reklāmas un videoklipus, bet ar šo filmu pieteica sevi par spējīgu mākslinieku. No vizuālās estētikas puses ir jāizceļ kaut vai pats mistiskais 7 ½ stāvs, tunelis, kā arī simboliski izmantotās marionetes un stāstiņi, kuri atklāj filmas kopstāstu vai detaļas – labs paņēmiens, kurš atsauc atmiņā lielisko filmu Dolls (2002). Protams, par filmu var runāt un rakstīt krietni plašāk, bet tad man ir jānoskatās tā vismaz vēl vienu reizi, ko arī bez šaubām darīšu, bet pagaidām - filmas aprakstu varētu reducēt līdz citātiem:

„Craig Schwartz: There's a tiny door in my office, Maxine. It's a portal and it takes you inside John Malkovich. You see the world through John Malkovich's eyes... and then after about 15 minutes, you're spit out... into a ditch on the side of The New Jersey Turnpike.
Maxine: Sounds great!. Who the fuck is John Malkovich? ( ... tālāk ... )

Režisors Kaige Chen ir radījis tiešām aizkustinošas un saviļņojošas, poētiskas kinematogrāfiskās estētikas pilnu Action/Drama/Adventure/Fantasy žanru kokteiļ-filmu, kura ar austrumu cīņu mākslu veiklību un sirreālismu manipulē ar tādām tēmām kā Senās Ķīnas impērija, goda kodekss, mīlestība un tās adresāti, nodevība, kā arī ar estētiku vizuālā teicēja lomā.
Viena no tām filmām, kura kinematogrāfiski patīkami pārkāpj gandrīz jebkādus skatītājam ierastos laika un telpas fizikālos raksturlielumus, ar šiem pārkāpumiem radot vizuāli spēcīgu mākslu - ja vien skatītāja gaumei šāda aziātu pieeja Action žanram ir pa prātam -, kurā vējā plandošas krāšņas augstmaņu un dieviešu drānas mijas ar mežoņu augumu sedzošajām drānām, neatkārtojamu un aziātisku dabas atveidojumu (daudz skaisti skaisto krītošo Sakura (ķirsis) lapiņu, piemēram, kā arī daudz visnotaļ abstraktu un sirreālu dabas skatu) lidojošu un pārdabiskā ātrumā skrienošu cilvēku ķermeņiem, kuri apveltīti ar neticamu (kas arī filmai piešķir vismaz vēl vienu +punktu), bet skaistu veiklību un goda kodeksu. Ja vajag salīdzināt, tad tīri mazās salīdzinājumbibliotēkas dēļ droši varam salīdzināt šo filmu ar House Of A Flying Daggers, kaut vai vērtējot tīri iz estētikas un nosprausto fizikas likumu ložas. Ja tā varētu teikt, tad es teiktu, ka filma ir estētisks horeogrāfijas (nē, neviens tur nedejo, bet prātā nenāk labāks termins), austrumu cīņu un vizuālās mākslas apvienojums ar vienkāršu, bet aizkustinošu un dzīvības pilnu stāstu par dzīves pamatvērtībām, kurš ļoti spēcīgi iedarbojas uz sajūtu pasauli tieši caur vizuāli sirreālo krāšņumu. Wu ji – viens no skaistākajiem režisora fantāziju lidojumiem, kuru papildina lielisks aktieru darbs - piemēram: Hiroyuki Sanada (Tasogare Seibei, Ringu, The Last Samurai; bet arī pārējie aktieri savu darbiņu dara krāšņi).( ... tālāk ... )

Līdzīgi kā ar Jacob’s Ladder – nepienācīgi esmu uzteicis Session 9 pirmās wanabe recenzijas ietvaros. Līdz ar to, labojos: Session 9 radīšanu iedvesmojusi pati ēka, kura reāli atrodas ASV Denveras štatā, kurā līdz 1982. gadam bijusi psihiatriskā slimnīca ar nosaukumu State Lunatic Hospital at Danvers. Vieta, kurā ar dažādām metodēm ārstētas dažādas garīgas slimības dažādās sabiedrībai bīstamās fāzēs, bet mūsdienās - pamesta un groteski iemieso gan prāta pamestību, gan UE estētisko pamestību, dažbrīd radot arī bailes no neapzinātajiem savas esības elementiem, kuri rezumēti filmas taglainā: „Fear is a place” - rindiņa, kura kopā ar filmas nosaukumu iemieso šī darba būtību: vieta, kura iedarbojas uz tēlu psihēm, neganti rotaļājoties ar subjektu vājākajām vietām, konfrontējot subjektus ar saviem iekšējiem dēmoniem – varaskāre, alkatība, tendence uz vardarbību, u.c. - , novedot tos bīstami tuvu stāvoklim, kādu varētu raksturot ar filmas ainu: psihiatriskās slimnīcas gaitenis pagrabā, kuru pa vidu atdala žogs, kura funkcija ir sadalīt pacientu un personāla maršrutus. Šī aina visnotaļ uzskatāmi parāda vienu no filmas idejām – kurā pusē žogam esam – personāla vai pacientu?
Filma savā izpildījumā ir estētisks kinobradājums (UE izpratnē), kura ietvaros tiek pētīti cilvēka prāta iekšējie darbības mehānismi un vietas, notikumu ietekme uz psihi.

Kā interesanti elementi filmā, kurus uzskatāmi atklāj režisora un aktiera komentāri, jāpiemin: ( ... tālāk ... )

Jāpastāsta jums būs par vienu no manām bērnības filmām.
Ir deviņdesmitie gadi. PSRS nule kā nav un postpadomju telpā nu jau brīvi ieplūst ārzemju kino, tajā skaitā šī Sci-fi/Action filma. Bērnības laikos bija mums videokasete, kuru ierunājis bija tas krievs, kurš runāja iz aizvākotas mucas, kura bija aiz loga. Bet tagad - svaigi pirkts Special Edition DVD disks un nu ar savu prātu varu ceļot padsmit gadu senā pagātnē.
Pārsteidzoši, bet nekas nebija aizmirsts - kā nekā tā bija tā laika viena no mīļākajām filmām, kopā ar tādiem monstriem kā Robocop, Terminator, Lone Wolf McQuade, kādu nindzju filmu, filmu par ļaunu bezpilota mašīnu (lasīt: īvl Knight Rider) un kādu čupiņu šausmeņu, kur vienā bija ļaunas jūraszvaigznēm līdzīgas dzīvības formas, kuras lidoja uz sejas un sūcot asinis nogalēja – pēdējo filmu nosaukumus, diemžēl, neatceros. Pirms skatīšanās bija nedaudz bail - ne tikai filmas dēļ, kura satur arī vairākus Horror elementus un eriģējoši asiņainas ainas, bet galvenokārt vienas domas dēļ: negribēju sabojāt šīs šaušalīgi labās atmiņu ainas par filmu. Beigu galā, runājot caur filmas pamatidejas prizmu, cilvēks ir tas, kas ir viņa prāts, proti, atmiņas veido cilvēku. Un tomēr - ceļojums uzsākts - Welcome to Rekall!

Ceļojumu uzsāk eleganti nostrādātais DVD Menu, kurā replicētas dažādas filmā esošās ietaises, kuras mērcējās savādi priekšvēstošā Akadēmiskā Ambient mūzikā iz filmas - un viss šis tik dzīvi stāv manā atmiņā, it kā filma būtu skatīta vakar, nevis pirms gadiem 15, varbūt vairāk. Filmas radīšana iedvesmota no Phillp K. Dick darba "We can remember it for you wholesale" un tā stāsta par realitātes un ilūzijas krustošanos kāda cilvēka dzīvē. Total Recall satur visnotaļ spēcīgu Sc-fi stāstu, kurā ir daudz elementu, kuri nodrošina visnotaļ tīkamu maindfaku. Filmas būtība: izklaidēt, izraisīt domāšanu un apjukumu domāšanas procesā: vai redzētais ir realitāte vai tikai nopirktais sapņu atvaļinājums, iegādātās atmiņas?!

Filma jau kopš paša sākuma skatītājam sniedz paplāti ar vairākiem īsiem, slēptiem turpmāko ~30 minūšu stāsta kopsavilkumiem, kas nodrošina patīkamu deja-vu sajūtu, tā, piemēram, pirmais kadrs sapnī, kurā redzama piramīda. Tā ir redzama vairākkārt filmas otrajā pusē, kā arī vēlāk šis kadrs iegūst visnotaļ izteiktu puzles būtību – ja aizdomājamies, tad ir jādomā – sapnī viņš redz to bruneti un piramīdu. Nopirktajās atmiņās viņš arīdzan to redz. Un viņš to pašu piramīdu redz arī caur citas, slēptas un neapzinātas identitātes prizmu… Tas rada tādus jautājumus kā: "Kas, pie velna, te notiek?", "WTF?", "Vai viņš tagad sapņo vai beidza sapņot?". Un šie jautājumi pakārtoti ved uz patīkamo detaļu medību, lai atkostu stāstu. Bet arī detektīva darbs atstāj vietu interpretācijai. Šāda saturiskā būšana ir viena no filmas odziņām! ( ... tālāk ... )