Diapozitīvs

Pfft, pat soundtreks SH2 rimeikam ir pilnīga tufta: lieliskie tumšie skaņdarbi rearanžēti - piespricēti pilni ar liekiem slāņiem - viens no tiem ir fakinais orķestris, bet cits - sintezēti kora vokāli un vēl cits - Japānas tautas instrumenti. Ko? It kā šis širpotreba domas plūdums, kas sastopams katrā otrajā vājajā Horror darbā, vispār iekš unikālās Dark Ambient/Trip-Hop/Industrial skaņu vides iederētos. Jā, mums noteikti pietrūka The Last Of Us kompozīcijas un tradicionālā Japānas mūzika Silent Hill universā, sukas bļa :D

Oriģinālais 2001. gada soundtreks ir mierīgi 9/10
Jaunais 2024. gada soundtreks vairāk par 6/10 nevilks

Jo zaudēts fokuss un skaņas min Post-SH3 muzicēšanas taciņu, kas jau tolaik bija 2 plauktus zemāka padarīšana par triloģiju.
Oriģinālu es gaidu platē par pieejamu cenu un ar jēdzīgu noformējumu. Rimeiks un tā OST gan nekad nebūs manās mājās - rimeiki nav atbalstāma uzņēmējdarbības forma. Kopējot trendus, tu neatgriezeniski zaudē savu identitāti. Un te nu identitāte zaudēta, aizliekot to aiz liekiem orķestra, vokāla un pat džeza slāņiem, pārvēršot ko abstraktu iekš kā "visiem pieejama". Fuj. Devalvācijas putra bļa.

Skāde, ka mūsu pašu ļoti augstās kvalitātes plašu spiestuve Rīgas Kalnciema ielā 40 neizdzīvoja ekonomiskās pārmaiņas un digitālos māņus.
Ienāca pasaulē kā Bellaccord Electro, tad zināma arī kā: Bellacord > Līgo > Vissavienības firma "Melodija" > Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrika "Melodija" > RiTonis. 1999. gadā bodīte aizklapējās ciet.

Ražoja ļoti kvalitatīvi:
- salīdzinot ar mūsdienu platēm, vinila sastāvs man rādās bik mazāk putekļus pievelkošš pat neglabājot antistatiskajā polipropilēna kabatiņā;
- citāds profils: maliņa un centrs ir mazliet augstāki par celiņiem - tie ir pasargātāki pret nevīžību;
- izbrāķētu to, ko dažas šodien palikušās fabrikas pārdod par pilnu cenu;
- skaņas kvalitāte manām ausīm neļauj piekasīties. Nenopriecāties par Jumprava platēm un atmodas dziesmas platēs sper īpašāk.

Bet nu, ir mums dzīva viena jauna studija - Jersika Records. Ceru, ka viņi paplašinās savu tvērienu un savā pilnībā analogajā procesā sāks ierakstīt ne tikai džezu. Katrā ziņā - ilgu mūžu, sekmīgu biznesu un paplašināšanos.
Tīri Jersikas lietu pagaršošanai esmu noskatījis šo plati - kaut kad jānopērk un jāiemīl - Ambients ir tuva lieta, Džezs - retāka skaņa manās mājās un, kad skan, tad ne gluži parastais, bet eksperimentāls un/vai tumšs. Par laimi Kuba albums Laukumi neleks pārāk ārā no Twin Peaks un Darkjazz iedibinātā laika ritējuma un sajūtām.

Ģertrūdes ielas veikaliņš LP visai raiti piegādāja platīti un bez visādiem priekšapmaksas un pasūtījuma komplektēšanas gaidīšanas vipendroniem. Rokās plate, sirdī sajūsma un priekšā ir mājupceļš 20min kājām un savā nodabā. Dvēsele smaida. Esmu sevi taupījis un neesmu pie albuma pieradinājis sevi caur digitālajiem formātiem.
Laiks platei.


Jēzus Pistus!
Plate nes apstulbinošu dinamisko diapazonu ar ļoti asu, cērtošu un arī zemi vārītu basu. Netīrais vokāls nav pārsātināts, nebļauj virsū - tāpat kā krietni izpildītais dāmas vokāls. Baroka un akustiskās daļas mani šoriez pārliecina, nav jāgriež klusāk. Arī instrumentiem ir daudz vietas un tos var smalki jo smalki dzirdēt - Gautier Serre ir meistars ne tikai metāla kaldināšanas radošumā un spējā visas mežonīgās skaņas tīri producēt, bet arī - šitik smukas plates balansēšanas jomā!

Kad skan Black/Death Metal daļas un bungas uzlaiž pērkonu - tas skan vienkārši eksplozīvi!
Kad to izdara dziesmā Pure Disproportionate Black and White Nihilism - tad šķiet vispār, ka sienas palidos no tā asā trieciena pa dirsu.


*seja savilkta, intensīvi orgasmiskā izteiksmē trīc piepūstais ģīmis*


https://www.youtube.com/watch?v=pTsg8xMD9I8

Šitā šobrīd droīds caur Spectroid mēra no skaņuplates spēlēto somu psihedēliskā black metal žanra vokāli-instrumentālā ansambļa
Oranssi Pazuzu dziesmiņu Komeetta. Klausīšanās spotā.

Vakar savā droīdā ieliku audiospektra analizatora programmiņu - burtiski gadiem nebija jauna programmatūra tur likta iekšā, jo vienkārši neslimoju ar to. Minimālisms uber alles.

Tīri prikolam uzslēdzu Lustmord - Beyond albumu gan no Bandcamp, gan vinilā. Neveicot nekādu padziļinātu analīzi, ašie mērījumi telpā un secinājumi:
- digitālais avots skan par ~10dB skaļāk par līmeni, kāds nāk no mana plašu atskaņotāja ar iebūvēto priekšpastiprinātāju;
- grūti tiešā formā salīdzināt, jo atšķiras pat skaņdarbu struktūra. Ja digitālais avots uzreiz ķeras pie vidējo frekvenču kustināšanas, tad plate - nesteidzās, ievada ilgāk, iztirzā. Sanāk, ka klausies citu miksu/versiju;
- platei nav problēmu padot zemu basa signālu telpā (līdz 30Hz mierīgi), bet, salīdzinot pret digitālo avotu - intensitāte un piesātinājums basa diapazonā ir mazāks jebšu bass citos vārdos rādās remiksēts plates īpatnībām. Digitālā versija dod spēcīgāku ~64Hz signālu, kas attiecīgi būsto arī ~32 un ~128Hz signālu. Akustikas lietas.


Jā, jā - gan jau pēc septembra sagatavošu precīzākus materiālus zinātkāres apmierināšanai - gan to, ko plašu atskaņotājs padod tveršanai caur USB, gan to, kā tas tulkojas manā telpā caur manā rīcībā esošo aparatūru. Akustikai mazās telpās ārkārtīgi liela nozīme - frekvences gan reizina, gan dala teju ar nulli: materiālā ir iecepts, bet dzirdēt vai nu kaut ko nedzirdēsi, vai šaura frekvence būs ievērojami skaļāka, maitājot blakusesošās frekvences, nomācot pārējo diapazonu.
Lustmord nav izraudzīts nejauši - tas ļoti rūcina apakšgalu, tas Lustmordam dominē.

Septembris ir intensīvs zvērs manā galā - ne tikai visaugstākā intensitāte pamatdarbā, bet vēl Baltijas pērle pa virsu. Un šogad - vēl dzīvokļa remontiņa pakalpojumu jāpabeidz...

Strīmošanas biznesa modelis man diezgan derdz: nekādas kontroles pār User Interface, saturu, politikām, cenzūru un attieksmēm platformā kā tādām. Un tam pa virsu ir dižgrēks: mūzikas totāla devalvācija līdz līmenim, par kuru pirātisms indivīda līmenī ij sapņot nevarēja, nevar un nevarēs. Bet šāds korporatīvais pirātisms? Laikam spēj.
Kad sāku lietot Šproti, tur viss šķita baigi labi, izņemot tās centa desmitdaļas, kuras samaksā izplatītājiem, kuri tālāk tad novirza desmitdaļas no tā cilvēkiem, kuru dēļ vispār līdu tajā platformā - mūziķiem. Bet tagad - šķiet, ka Home sadaļā pavadu krietni ilgāku laiku cīnoties ar stulbu botu, nevis izbaudot muzonu.( ... tālāk ... )

Diezgan daudz labas stundas pavadītas, klausoties turku gotus She Past Away.
Visi albumi vairākas reizes un favorīts ir pirmais - uz solo + vokāla + sintiņa + basģitāras būvētais Belirdi Gece (2012). Otrā vietā - uz sintiņa + ģitāras + vokāla taisītais Narin Yalnızlık (2015) - basģitāras ņaudienu vairs nav, tātad. To aizstāj sintiņš.

Šobrīd vinila platē iespiestie celiņi skandina otro albumu - Narin Yalnızlık. Šo esmu klausījies vismazāk, šķiet, un ai, kā tā plate šobrīd dzied, cik daudz iepriekš nedzirdētu skaņu, cik daudz vietas ir ikkatram instrumentam, katrai notij, katram sintiņa slānītim, prieks klausīties! Un, tā kā pirktai mantai ir pavisam cita vērtība, sēžu, klausos un sadzirdu arī vismazāk klausītās dziesmas, sāku tās jau pat baudīt. Laba manta!

Jāsecina, ka pagaidām Disko Anksiyete (2019) albums iet iekšā vismazāk - tas jau ir diezgan patālu no oriģinālās noskaņas un tumsiņas, nostājies jau vairāk pret rītu. Arī vāciņš neierasti krāsains, kas atspoguļo skaņu īstenībā...

Redzēt viņus dzīvajā Rīgā - bija krietni!