Diapozitīvs

Vakar gadījās no pasākuma skatītāja kļūt par tā dalīnbieku, pieejot pie mikrofona senatni godinošā pasākumā un saimprovizējot šamanistisku priekšnesumu ar turpat iepazītajiem skaņu zvēriem.
60-65Hz zemas rīkles dziedāšanas vibrācijas Kargyraa stilā, 5 un pat 6m gari skaņas viļņi - paša radīti, cilvēku novērtēti. Smaids.


Plaušas vibrē un sevišķi jūtama bronhu zonas rezonanse - tur, kur traheja sadalās bronhos, kur aizraušanās ar kaņepes un kaņepes + tabakas smēķēšanu atstājusi nesliktu izdedžu uzslāņojumu. Jau kādu mēnesi esmu atmetis šo aizrausanos ikdienā - tā ir lieka sevis iznīcināšana, kaņepes spēka pazaudēšana. Atslēga ir retumā, cieņā pret lietiņu. Set and Setting.

Dodoties pie miega, iedzēru vēl zāļu tēju ar čiekuru pumpuriem un vēl visādām plaušām draudzīgām puķītēm. Pamodos ar masīvu kamolu kaklā un atkrēpoju apstulbinošu daudzumu darvas krēpu - akustiskās terapijas atbrīvotas nejaukumu daļiņas, kurām nu ir laiks pamest manu ķermeni. Kur bija dīzeļu sastrēgums, tagad top tīra meža taka.

Ko saka zinātne?
To pašu un medicīnā tiek pielietota šī lietiņa, strādājot pat ar zemākām frekvencēm: https://en.wikipedia.org/wiki/Vibroacoustic_therapy
Interesanti, ka es - vēsturiski bronhiālais astmātiķis - trāpu tieši bronhu rezonansē, attīrot tos ar savu māksliņu, paaugstinot slāpekļa oksīda koncentrāciju - kas esot labs bronhu paplašinātājs. Un, retrospektīvi - kad sāku aizrauties ar dziļas balss lietām, ekstrēmo metālu un Growl - astmas simptomi ir krietni mazinājušies. Sakritība vai kā - nav zināms, taču viss tik eleganti nostājas savās vietās, ka prieks par sevi :)


Vakardiena vispār bija visai ekstraordināra, vēlāk stāstīšu par bradājumiem/apsargiem :)



P.S.
Vai tik nebūs jāaiziet pirmo reizi uz Skaņu meža festivālu? Beigu galā - tur bleķis un cita nepieradināta mūzika būs! Krallice, Infinity Knives & Brian Ennals, Ship Sket - diezgan šobrīd uzrunā: https://www.skanumezs.lv/lv/festivals2026/

Esot prom no Spotify un nepakļaujot sevi ierastjam gulēšanas "soundtrekam", kurā pārsvarā skan Dark Ambient/Industrial - lēnām atradinos no tās tumšās pasaules, ieraduma lietot mūziku strikti kā foniņu. Tā rezultātā no apziņas izkrīt arī Silent Hill pasaule un rodas pat vēlme tajā atkal atrasties. Jo, ikdienā klausoties šīs spēles skaņu celiņu un tā atvasinājumus, spēli īsti neprasās - caur skaņu man galvā zīmējas ainas, visa spēle! Bet, kad tas soundtreks nav baudīts mēnešiem - rodas izteikta vēlme tur ņurcīties.

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.


Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!


P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ

Vakar digitalizēju plati un sajutos kā vecajos laikos, piratējot mūziku.
Šoreiz gan viss legit, bet tāpat tiek izmantoti instrumenti, kas tika lietoti pirms gadiem padsmit - sevišķi lieliskā Mp3tag programma, ar kuras palīdzību no datu bāzēm var paķert perfektus datus, māksliņu, iešūt to failos un, vadoties pēc šiem tagiem, pat pārsaukt ieripinātos failus. Rezultātā - absolūta kārtība un atskaņotāji rāda attiecīgos metadatus. Pilna cikla konfigratora bauda!

Mērķis: nākotnē patapināt sev NAS, strīmot augstas kvalitātes FLAC uz savu resīveri - lai skan plates skaņa, bet digitāli. Pareizā strīmošana un diaporojekcijas vakaros nebūs jāskrien plates puses mainīt.

Šķita, ka Atrium Carceri & Kammarheit plate Colossus trokšņo vairāk, nekā trokšņoja agrāk - vai nu digitalizācijā tas izceļas, vai arī mikrodraza vagās. Jāpamēģina šovakar plati nomazgāt un ieripināt vēlreiz, salīdzināt tad rezultātu.

Neatkarība, laime, nostalģija lol!
*ziedo izstrādātājam €5/mēn - tikpat arī par Signal - balsojums ar maciņu par vērtīgo*

ASV bleķis nekad mani nav pārliecinājis. Jāpamēģina moš šovakar Vagonu hallē par šo pārliecināties - kaut kādu "Lamp Of Murmur" koncis.

Death Metal gan šiem labs, vardarbība beigu galā ir viens no viņu kultūras kanoniem - ieroči, iekšas, slepkavas, action, karš, militārisms, pimperiālisms. Bet, kas vairāk, atmosfērīgāk, filozofiski, dziļāk?
Vai, pasarg dies, autentiski? Jo kāds gan ASV sakars ar Eiropas viduslaiku lietām, vampīrismiem 'n shit? Atliek vien invertēt kreistietību, bet tas ir tik nodrāzti, garlaicīgi.
Manai ausij pa ceļam nav īsti gadījies, lai gan meklēts ir apzināti un daudz, rokoties iekš metāla arhīviem dienu dienām, nedēļu nedēļām.
Ierakstos tāpat visa dinamika nokauta (Loudness War) un nevar spriest īsti par spēlētprasmi un kur mūziķi liek akcentu, ja vispār liek. Dzīvajā vajadzētu sliekties vairāk uz pārliecināšanas pusi.

EDIT
Ā, nē - laikam laidīšu garām, cena pacelta līdz plates līmenim, labāk patukšošu savu višlisti, nevis apmeklēšu iffy satura konci.
Tā vietā jāparokas dziļāk arhīvos, jāiztaujā botu - jauno Googli beisiklī.

EDIT2:
Hah, jā - tas man atgādināja par aizmirstajiem Nightbringer, Absu. Pie reizes atceros par Valdrin. Iesaka bots vēl tomēr dot šansi Vilkiem troņistabā un Leviatānam. Norāda arī uz Akhlys, Aoratos.
Izrādās, ka ASV bleķis nevis nav mani pārliecinājis, bet, vērtējot pret valsts iedzīvotāju skaitu - maz, kas ir baudāms. Bet baudāmas blices ir!

Viedoklis par depresīvo bleķi?
Emo, upura lomas glorificēšana - ar to gan ASV izceļas, bet to es vienmēr laižu garām. Meklēju spēku, nevis čīkstēšanu bez muzicēšanas talanta.

Kur meklējams labs bleķis šodien? Polijā!
Poļi šodien ir kvalitatīva Black Metal raktuves! Kā reiz mana Šprotes pleiliste Polish Black Metal citu manu pleilistu starpā izceļas ar fanu skaitu: 2,395 saves • 327 songs, over 24 hr


Ja nu kādam interesē - reku savulaik Šprotē sataisīju čupiem kvalitatīvu pleilistu - apskatīti dažnedažādi un pilnīgi dažādi žanri:
https://open.spotify.com/user/11157205794/playlists

Es, telefontubbie informēts, 2026. gada 16. maijā aizgāju uz “Bolderāja” paklausīties Jura Lapinska stāstos par viņa audio lietām, ierakstu tehnoloģijām un visu šo pasākumu diriģējošo fiziku. Liels paldies par šo informāciju, Tūbij!

Baigi interesanti bija paklausīties gan Jura lietās, gan klausītāju izpratnes līmenī par audio - viss notika tādā intīmā sarunu atmosfērā un mazā apmeklētāju skaitā, kas šķita baigi forši. Tiesa - sarunas arī bija par visvisādu subjektīvu šņagu, tāpēc paņēmu no sarunas tikai tehnisko/man interesējošo, būtisko.

Piemēram to, ka cilvēks ar ļoti augstu precizitāti savulaik piegājis magnētiskajām lentām - bijis dižpirāts, kurš ar lētajām padomju lentām panācis zemāku fona trokšņu līmeni, nekā dārgajās ārzemju lentās. Kā? Samazinot brīvās lentas garumu starp fiksējošajiem elementiem, lai berze, lentai slīdot gar galviņu, netirinātu lentu pa magnētisko lauku tik ļoti šurpu turpu - gluži kā pirksts, kas vilkts pret slapju stiklu sāk “pīkstēt”. Tā rezultātā - netiek ierakstīta izteikta augstfrekvences fona šņākoņa. To Juris panāca pats ar saviem draugiem - mikronu precizitātes līmenī būvējot lenšu atskaņotājus. Cepuri nost!

Sarunas laikā kāds no apmeklētājiem pieminēja, ka tikko kā nopircis Bītlus vinilā! Juris uzreiz sāk teju spļaudīties un zākāt šo, viņaprāt, arhaisko tehnoloģiju, kas ir atvasinājums no 1877. gada izgudrojuma… Juris uzsver, ka ārējā mala jā - tā varot pacelt visus cilvēkam dzirdamos 20kHz, bet tuvāk centram un aiz tā esot viss slikti, jo celiņa skriešanas ātrums, salīdzinoši ar ārējo malu, ir daudz, daudz lēnāks, tādējādi pazaudējot precizitāti. Mazliet vēlāk Lapinskis pieminēja, ka teorijā platē varot visu precīzi ierakstīt, bet atskaņot - nē! Adatiņa nevarot izlēkāt visu vairs tik smalki, tāpēc, teiksim, tīra 10kHz signāla vietā sanākot putra. Ar aparātu to redz, bet dabā ar ausīm? Un vispār - kas dzīvo šajos 10kHz? Sibilantās skaņas! Šņāceņi, bungu šķīvīši, spalgi troksnīši un efekti…
Vai tiešām, lietojot Line Contact profila adatu, iegūtais signāls ir nelietojams? Tieši šis Line Contact profils ir KRITISKAIS ELEMENTS, kas praktiski atceļ visas vinila iekšējā celiņa nepilnības, jo ļoti precīzi spēj izsekot gropei.


Man uzreiz jautājums sev: vai dabā tas arī izpildās un cik ļoti? Vai tiešām plates beigās šīs augstās frekvences sāk kropļoties? Kaut kā to neesmu dzirdējis no savām 47 platēm! Esmu dzirdējis, ka paliek klusāk, bet ne kropli! Sajūtu tukšu salmu kulšanu… Tas brīdis, kad cilvēka asās attieksmes izaicina sabiedrību… Sevišķi tad, kad cilvēks tur sarunas izskaņā iereibušai "augstās" sabiedrības blondai krevelei skaļi lika mūziku uz stipri sūdīgas skaņas sistēmas, smaidot par... Muzikalitāti, nevis to, cik precīzi un smuki skan! Tās jau ir pavisam dažādas lietas! Starp citu - pirmais magnētiskais ieraksts tapis 1898. gadā - par kādu salīdzinošo arhaismu te vispār ir runa, Juri? Abas lietas senas kā pasaule...

Lai nu kā - likšu runāt praktiskam eksperimentam, jo viss pārējais tāpat ir tukša diršana. Доверяй, но проверяй!


( Testa apraksts )
( Testa materiāli - pārliecinies pats! )
( Secinājumi )
( Izmantotie materiāli )

Dzirdot, kā Juris Lapinskis vakar - 2026. gada 16. maijā - "Bolderājā" runāja diezgan strīdīgas lietas par vinilu, uztaisīju FLAC, kurā salīdzinu Bandcamp iegūto FLAC ar manis svaigi ieripināto plati tajā pašā formātā.

Iedevu draugiem notestēt, kurš fragments ir no kura avota - redzama minēšana, nevis skaidrība.
Iedevu botam minēt - tas cieti apgalvoja un apgalvoja lietas, stāstīja par iekšējā celiņa kropļojumiem, cik tie manā dotajā piemērā ir uzskatāmi... Realitātē - bots gluži kā cilvēks aizšāva garām, apsaukāja FLAC par plati un otrādi. Sēžu un rēcu - plika plates zākāšana - gan no Jura, gan bota.

Plates skanējums ir tieši proporcionāli atkarīgs no inženieru un klausītāja roku izliekuma koeficienta, formula:
S _plate ∝ K _inženieri ⋅ K _klausītājs

Rīt ielikšu pilnu pētījumu ar linkiem uz sagatavotajiem materiāliem:
1) Ekstrēmais metāls Igorrr albuma Amen izpildījumā, salīdzinot ārējo, vidējo un iekšējo celiņa daļu;
2) Ambients džezs Kuba albuma Laukumi izpildījumā, salīdzinot visvājāko vietu: iekšējo celiņa daļu.

EDIT:
Materiāls sagatavots: http://klab.lv/users/disfigurator/225784.html#cutid2

Stūra dīvāna stūris/veļas kaste var kalpot par nesliktām basa lamatām, kad to piekrauj ar segām un spilveniem :)
Bass kļūst izteiksmīgāks, tvirtāks, asāks. Garšīgāka, niansētāka basmaizīte!

Pirmās pasaules problēma - bik sāk kaitināt albumi 2 platēs, jo:
- bieži jāmaina puses;
- katru pusi ir jāatputekļo pirms atskaņošanas;
- skaņu celiņš paliek jau gana plats, lai spītīgi turētu notverto putekli un matu - grūtāk kopt;
- mēdz piesmiet albuma kontinuitāti vai pat sadalīt plūdenas pārejas starp skaņdarbiem kā 2 pilnīgi atsevišķas dziesmas;
- jā, skaņas kvalitāte iegūst, bet - Portishead - Portishead albumam tas, piemēram, tiešām bija nepieciešams?

Jo Portishead speciāli kropļoja savu skaņu māksliņas vārdā, radot vecas, knapi dzīvas skaņas tehnikas sajūtu.
Izmantoja saplēstus pastūžus; signālu pārsātanināja papildus netīrībiņai; ierakstīja savus semplus platēs un tad tās saskrāpēja pirms iešūšanas gala dziesmā, lai tur viss autentiski krakšķētu un sprakšķētu tekstūriņai. Un tad visu šo māksliņu paņem un ieliek 2 vinila platēs, no kurām pirmā puse satur tikai 2 dziesmas, lielāko nekustamā īpašuma daļu atstājot tukšumam jeb izskaņas spirālei... Pārcentās, manuprāt.

Balanss starp skaņas kvalitāti un atskaņošanas ērtībām, manuprāt, būtu jāņem vērā.

Ja Prodigy - The Fat Of The Land ir piedodams pat tas, ka dziesma principā ir saskaldīta uz pusēm, jo iegūtā skaņas kvalitāte viscaur platē ir vienkārši super mega baudījums, tad Portishead gadījumā? Perfekti skan tekstūras, kas ērtību labad varēja arī tik detalizēti neskanēt.

Gadījumos, kad albuma veidošanā iesaistītās puses izvēlas spiest max uz kvalitāti un/vai albums ir virs 40 minūtēm, man piedur Oranssi Pazuzu pieeja: albums uz 2 platēm, bet atskaņošanai derīgas ir tikai 3 puses.
Pēdējās plates otru pusi dekorē foršs grupas logo un lietotājs nav spiests pārlieku čakarēties gar tehniku - tā vietā ir brīvas ausis lidojumam.

Portishead ar savām 50 minūtēm satura varēja izdarīt to pašu un tad skaisti varētu baudīt 3 dziesmu minimumu vienā pusē.
Bet nē, A puse satur tik 2 dziesmiņas (knapi 9 min. kopā) un tu nevari lāgā iejusties, kad jau jāceļ dirsu no dīvāna slaucīt putekļus no B puses...