Vakar noskatījos kādu filmu un šorīt aizdomājos par to, kas padara mākslas darbu par izdevušos. Par izdevušos manā, subjektīvajā skatījumā. Mani patiesībā neinteresē mākslas darbs pats par sevi, bet gan tas, vai cilvēks, kas to ir radījis, ir mākslinieks, vai viņš ir personība un vai viņam ir izdevies pateikt kaut ko, kas ir bijis būtiski viņam. Ir svarīgi, lai tas būtu bijis būtiski viņam. Un svarīgi, lai tas būtu izdevies. Man šķiet, ka tad, ja tas viss sakrīt, viņa pateiktais kļūst būtisks arī man. Lai arī es neesmu dzīvojis tajā valstī un tajā laikā, es neesmu nodevis, nogalinājis, ticis nodots, nu, vismaz tādā veidā, kā tas notiek tajā filmā. Jā, es esmu mīlējis un man ir bijušas līdzīgas jūtas pret to vai citu cilvēku, taču nedomāju, ka tas ir galvenais. Ir simtiem filmu par mīlestību, kuras skatoties, cilvēki raud, jo VIŅIEM TĀ NAV. Viņi skatās un īsajā tumsas kadrā starp fināla skūpstu saulrietā un filmas titriem pār viņu sakniebtajām lūpām izlaužas asarains: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā tādu mīlestību!" Es sevi tādos brīžos pieķeru pie vēlmes pateikt: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā pateikt par sev būtisko tā, kā nupat pateica šie cilvēki - aktieri, režisori, scenāristi un operatori!" Un te darbojas kāds apburtais motivācijas loks - es to gribu nevis tāpēc, lai filma būtu izdevusies, lai pasaules mākslas darbu plauktos gulētu tāds brīnišķīgs mākslas darbs, lai par mani rakstītu avīzēs un rādītu ziņās, nē, es patiesībā to filmu vai grāmatu, vai gleznu, vai dziesmu, vai dzejoļa rindiņu gribētu tādu tikai viena iemesla dēļ. Lai kāds, kaut tikai viens cilvēks, to noskatoties vai izlasot, raudātu un kliegtu: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā pateikt par sev būtisko tā, kā nupat pateica šis vecais perdelis!"



un Ņikita Mihalkovs ir viens no tādiem veciem perdeļiem, kuru varētu spārdīt ar kājām un neieredzēt par visu, kas viņā ir slikts, taču līdz asinīm APSKAUST par to, KĀ viņš ir uzņēmis Saules nogurdinātos