dogvila's Journal [entries|friends|calendar]
dogvila

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Grouper [05 Mar 2012|02:27pm]
http://www.youtube.com/watch?v=LWSVE198yGw&feature=player_embedded
1 comment|post comment

zeme [29 Feb 2012|06:26pm]
http://www.youtube.com/watch?v=QW9vyhGYizQ&feature=related
post comment

poshkus otdihajet [25 Feb 2012|09:13pm]
http://my-hit.ru/film/17513/online
2 comments|post comment

viena no filaam, iesaku visiem [25 Feb 2012|07:28pm]
http://my-hit.ru/film/5439/online
post comment

labaakie [24 Feb 2012|09:01pm]
es nesaprotu, taatad nick cave mcgowana klips nav iespeejams redzeet,
1 comment|post comment

silmachi [18 Feb 2012|01:07pm]

Advents pirms Baigā
Autors: Atis Rozentāls
Datums: 17.02.2012
Izdevums: Diena
Rubrika: Kultūras Diena

Teātris. Ģirts Ēcis Liepājas teātrī idilles vietā piedāvā izrādi par Latvijas valsts bojāeju

Režisora Ģirta Ēča lēmums pārcelt Laura Gundara jaunākās lugas Advents Silmačos darbību uz 1939. gadu ir principiāls. Ja Blaumaņa Skroderdienas Silmačos mums saistās ar to īsteni latvisko, mentalitātei būtisko, pēc kā apzināti vai neapzināti tiecamies, tad nav ko brīnīties, ka Liepājas teātra izrādes beigās gandrīz fiziski sāp sirds. Jo izrāde atšķirībā no Gundara lugas ir par Silmaču, šinī gadījumā vispārinot – par Latvijas bojāeju.

Diezin vai Lauris Gundars, 2009. gadā sarakstīdams turpinājumu Blaumaņa Skroderdienām Silmačos, varēja cerēt, ka 2012. gada 13. janvārī vienlaikus Valmierā un Liepājā viņa luga pieredzēs pirmizrādi radikāli atšķirīgā interpretācijā. Felikss Deičs Valmierā rūpīgi iet pa varoņu savstarpējo attiecību šķetināšanas ceļu un dara to nesteidzīgi, brīžiem tas draud ar darbības atslābumu, jo Gundara lugai piemīt zināmi trūkumi – tā dod samērā maz jaunu notikumu un galvenokārt cenšas pierādīt, ka trīs pāri, kas izveidojušies Skroderdienu finālā, nedzīvo tik laimīgi, kā gribētos. Beigas Deičam ir gandrīz pārsaldināti idilliskas – viņš ļauj Elīnas un Alekša bērnam nākt pasaulē, lai to guldītu Jēzus silītē, pārējai Silmaču saimei, Bībeles tēlu kostīmos satērptai, svētsvinīgi noraugoties. Ģirts Ēcis aiziet krietni tālāk no Blaumaņa kā nosacīta pirmavota, taču rezultāts ir mākslinieciski viengabalaināks un pārliecinošāks – ja, protams, pieņem pašu principu, ka darbība notiek pavisam citā laikā. Gundara lugā kopš Skroderdienu notikumiem ir pagājis pusotra gada, bet Blaumanis lugu sarakstījis 1902. gadā, kad līdz Latvijas valstij vēl tāls ceļš ejams. Ēča izrādē ir Latvijas brīvvalsts pēdējā ziema. Principiāli mainīta arī Silmaču vide – nevis saimes istaba, bet pirtiņa pagalma stūrī ir visu lugas varoņu sastapšanās vieta (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Vai lielā saimes māja vispār vēl pastāv? Pārbīdās uzsvari – tas, kas ir svarīgs konkrētu cilvēku attiecību kontekstā, maina jēgu, ja runa ir par brīdi pirms bojāejas. Vairs neliekas jauki, ka Aleksis ar Elīnu nebrauks prom, bet paliks Silmačos, kā utopija izskan žīdu trio prieki, ka viņiem būs sava mājiņa, kur dzīvot. Nebūs, jo pašu arī, visticamāk, nebūs. Signes Ruicēnas Antonija – lauku sētas valdniece – ir nogurusi no tā, ka nemitīgi jālāpa gan savas attiecības ar Dūdaru, gan Aleksi. Lai arī aktrise nav gluži brīva no vēlmes cēli deklamēt, tomēr viņai izdodas radīt dzīvu, pēc harmoniskas dzīves alkstošu raksturu. Mārtiņa Kalitas traktējumā Aleksis pilnīgi noteikti nožēlo, ka apprecējis Elīnu. Šo iespaidu pastiprina Lauras Jerumas nevarība Elīnas lomā (jāteic gan, ka arī autors Elīnu rāda kā nemitīgi raudošu «tibiņu»). Jūtu ķīmija starp Aleksi un Antoniju uzliesmo nepārprotami, tāpat kā nepārprotama ir Dūdara vilšanās laulībā ar Antoniju, ko Armands Kaušelis atklāj vīrišķīgi apvaldīti. Viens no veiksmīgākajiem aktierdarbiem izrādē ir Edgara Ozoliņa Joske, kurš, atbrīvots no pienākuma runāt lauzītā valodā, rāda jaunu cilvēku, kurš grib dzīvot, par spīti šķēršļiem un aizliegumiem. Veiksmīgs izrādījies lēmums divas no trim veceņu lomām dot jaunajām aktrisēm – gan Ilzes Būdes Tomuļu māte, gan Agneses Jēkabsones Bebene ir vitālas, vēl jaunas un spēcīgas sievietes. Pilnasinīgs Pindacīšas tēls izdevies Inesei Jurjānei. Mazāk vietas izrādē ir jauniešu trio – Rolanda Beķera Kārlēnam, Everitas Pjatas Ieviņai un Sanda Pēča Rūdim –, viņu attiecības ir tikai iezīmētas, tāpat kā Rūda klusā mīlestība pret Zāru.

Ugunsgrēks, kas lugā simbolizē cilvēcisko kaislību saasināšanos, te izceļas, jo, klausoties nacistu kliedzienos radio, sāk kūpēt Joske. Otrajā cēlienā realitāte ir pārstājusi eksistēt. Varbūt šo cilvēku vairs nav dzīvajo vidū? Mājai nav jumta, lielām pārslām krīt sniegs – tieši virsū Rūdim, kurš šuj svētku vakara kostīmus. Fonā ar izkapti šurpu turpu skraidelē galvu apsaldējušais Viktora Ellera Pindaks (vienīgais simboliskais tēls, kas varbūt ir pārāk didaktisks). Antonija sapulcē saimi un saka runu, kurā nu beidzot izteiks visu, kas uz sirds, – un pie galda sēdošie nevis notrauš pa asarai – kā Gundara lugā, bet… smejas. Jo viņi jau zina, kas notiks. Kad visi sadala maskas un Antonija paliek beidzamā, viņai tiek nevis Kristus leģendas gans, bet budēļu Nāve. Var, protams, šādu traktējumu nepieņemt, taču nevar noliegt, ka tas ir gana jaudīgs. Vaļā no izrādes pēcgaršas tikt ir grūti.

Tuvākā izrāde:

26. februārī Liepājas teātrī
post comment

melnais spogulis [12 Feb 2012|05:46pm]
noskatiijos visnotalj speeciigas filminjas par masu meedijiem, iesaku visiem!!!!
http://moiserialy.net/chernoe-zerkalo-smotret-onlajn
6 comments|post comment

[05 Feb 2012|07:04pm]
neskatoties uz nesankcioneetu leekaashanu, karoku vicinaashanu un prezidentu "gonku", vakar izdevaas noskatiities izcilu izraadi MXT - "Karenjins", kuru iestudeeja latvieshu labakais rezjisors VM ar gjeniaalo RS un lielisko AH. kam kam , bet latvieshiem referendums, NELEEKAA!!!
1 comment|post comment

leekaa [05 Feb 2012|07:03pm]
Salstošie cilvēki, lai sasildītos un sevi iedvesmotu, sāka improvizētu spēli: «Kas nelēkā, tas ir Putins».
post comment

[04 Feb 2012|01:47am]
Drukāt
Nāves stāstītā pasaka
02.02.2012 Edīte Tišheizere
13. janvārī divos latviešu teātros – Liepājā un Valmierā – pirmizrādi piedzīvoja viena un tā paša autora viena un tā pati luga: Laura Gundara "Advents Silmačos". Šajā lappusē par to, kā Laurim Gundaram un teātriem (Valmierā Feliksa Deiča un Liepājā Ģirta Ēča režijā)veicies ar Blaumaņa skroderdienu turpinājumu.


Laura Gundara lugas "Advents Silmačos" iestudējums Liepājas teātrī ir brīnumskaists.

"Advents" ir vairāku pēdējo gadu interesantākā un labāk izveidotā latviešu luga: ar skaidru struktūru un kompozīciju, grodiem tēliem un dažādi izlasāmu stāstu. Tajā ir pietiekami daudz no Blaumaņa pirmavota, nemirstīgajām "Skroderdienām", un dzīvelīgs skatījums no šodienas. Protams, nekas nav ideāls, ir gan daudzvārdība un iešana pa riņķi, gan anahronismi, proti, pieteiktā laika un valodas nesakritības. Vismaz pēdējie man netraucē, jo gadsimtu mijas teātris nu reiz ar laiku, telpu un citēšanu rīkojas pilnīgi brīvi. Liepājas iestudējuma režisors Ģirts Ēcis lugu ir pamatīgi svītrojis, piemērojis savām vajadzībām un vispār izturējies pret to ar pārsteidzošu vieglumu. Un smagumu arī.

Liepājas izrāde ir brīnumaini skaista. Režisors, scenogrāfs Aigars Ozoliņš un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis ir iecēluši Silmaču telpu pasakainā gada mirklī – zilgani mirdzošā ziemas mijkrēslī. Visa skatuve ir plašs, zili balts lauks, kur notiek pārējā dzīve – jaunie slidinās un pikojas, kaut kur savās gaitās slāj gaitnieki, Pindaks sadzer ar Bebeni, bučojas Kārlēns ar Ieviņu, un vēlāk visi lukturiem rokās meklē pazudušo Elīnu. Izrādes telpa ir skaista un funkcionāla, vienlaikus intīma – jo varoņu sarunas notiek vistiešākajā skatītāju tuvumā – un plaša, pavisam konkrēta lauku sēta, bet palaikam arī pasaules telpa.

No tās pasaules telpas sākumā iznāk budēļi, saulgriežu gaidīšanas laiku uzsākdami, tur ir Nāve ar izkapti, Dzērve un pat Mironis ar kājām pa priekšu. Un šajā budēļu un bluķa vilkšanas dzīvē Antonijas ideja izspēlēt Jēzusbērniņa dzimšanas ainas patiešām liekas dīvaina iedoma.

Viss svarīgais notiek kādreizējā Auces un Pičuka pirtiņā. Antonija (Signe Ruicēna), kaut garāmskrienot, mēģina ar maigumu atkausēt Dūdaru (Armands Kaušelis); tepat viņa satiekas ar Aleksi (Mārtiņš Kalita), neizsacītie vārdi, skatieni nospriegojas starp viņiem, žņaudz kaklu kā cilpa; tagad te mītošie Aleksis un Elīna (Laura Jeruma) grib būt labi viens pret otru, bet sajūt trešā cilvēka klātbūtni pat gaisā. Uz pirtiņu velkas Pindaks (Viktors Ellers), pēc saimnieka pavēles malku sanest vienu pagali stiepdams, un atjoņo Bebene (Agnese Jēkabsone) ar kortelīti, tur buras Tomulīša (Ilze Būde) un par dzīvi sūdzas Pindacīša (Inese Jurjāne).

Tur Ieviņa (Everita Pjata) stingri grib noskaidrot, kāpēc Kārlēns (Rolands Beķeris) uz viņu neskatās jau kopš 27. novembra, un, taujādama, ko viņai darīt, lai atkal puisim patiktu, sāk pogāt vaļā kleitu. Kārlēns nelaimīgs apgalvo, ka viņa tam patīk, un rauj nost bikses. Kad abi jau ir puspliki, ierodas Rūdis (Sandis Pēcis) tāpat apakšbiksēs un ar pirtsslotu padusē. Jo saime vienkārši nāk pērties!

Pirmā cēliena gaita ir viegla un raita, tajā ir daudz no Blaumaņa "Silmaču" līksmes par spīti sirdssāpēm. Līdz ierodas Joske (Edgars Ozoliņš), Ābrams (Kaspars Gods) un Zāra (Anete Berķe). Te sākas jau iepriekš programmiņā un presē pieteiktais 1939. gads. Vēsture ielaužas "Silmačos" ar Hitlera runu, kas skan Ābrama nestajā tranzistorā (un lai tas tur ir! – īstās mantas var apskatīt muzejā), tā ir Joskes kaismīgajā runā par to, ka viņš grib būt šajā zemē līdzīgais starp līdzīgajiem, ko viņš izkliedz uz tēva aizrādījumu, ka aizmirsis pirmo klejojošo andelmaņu bausli: neesi lepns.



Jo Joske – solīdā uzvalkā, bez mazākā akcenta runā – ir, patiešām jau ir Eiropas cilvēks un nav viņam vajadzīga izlikšanās par žīdiņu un pazemošanās, lai izsistos dzīvē. Joske sēž uz pirts krāsns, klausās Hitlera klaigas un nejūt, ka ap viņu jau vijas dūmi. Līdz atskan ļaužu brēcieni par degošo pirtiņu un tā tur aiziet pa gaisu.



Pēc tam jau viss notiek zem klajas debess. Rūdis sēž pie savas šujmašīnas un lēnām apsnieg. Večas klačojas, ik pa brīdim sniegu no galda notraukdamas. Ir klāt tas brīdis, kad sāksies Jēzusbērniņa piedzimšanas spēlēšana. Antonija runā skaistus vārdus, bet saime ķiķina, kamēr arī pašai saimniecei sanāk smiekli. Tāpat spurgdami visi ķer un grābj Rūda sašūtos eņģeļu, lopiņu un Austrumu gudro tērpus, kas izrādās pavisam līdzīgi tiem pašiem budēļu ģērbiem. Uz jautājumu, kas tad viņa pati būs, Antonija atsaka – vai tad neesot redzams, gans viņa te ir, un pielāgo sev masku tērpu no balta palaga. Kad viņa atmet drēbi pāri galvai, izrādās, ka ganam ir… Nāves maska. Kaut kur no aizmugures atspīd divas gaismas strēles kā starmeši vai mašīnas lukturi. Un, kad tumsā atskan Elīnas kliedziens "Sākas!", ir skaidrs, ka tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks par sāpēm, bērniņam dzimstot.

Nekas te neatrisinās – ne cilvēku jūtas, ne pati dzīve. Un būs tikai vēl sliktāk, nepaies ne pāris gadu, un mēs taču zinām, kas notiks ar Joski un viņa ģimeni, bet Antonija ar Dūdaru attapsies vai nu Sibīrijā, vai trimdā. Režisors spēji salauž "Skroderdienu" noskaņu, un man nav īsti spēka samierināties ar to. Gan gluži cilvēciski – jo teātrī gribas rast prieku un mierinājumu, nevis kārtējo pareģojumu, ka ir slikti un būs vēl sliktāk. Gan profesionāli – jo mākslā likumi tomēr ir citādi nekā dzīvē, kur traģēdija patiešām var uzkrist kā sniegs uz galvas. Mākslas darbā tai ir jābūt iestrādātai jau struktūrā, nojaušamai, ja ne zināmai. Vai mani ietekmēja smagie abu cēlienu fināli? Ietekmēja gan. Bet es labi saprotu arī skatītāju neizpratni un nevēlēšanos šķirties no sākumā pieteiktās saulgriežu līksmības. Jo apjukusi jūtos pati.
2 comments|post comment

pohuj [01 Feb 2012|03:35am]
http://www.youtube.com/watch?v=ENUxVrbWwkc
1 comment|post comment

[30 Jan 2012|04:44pm]
Tikko kaiminjienes deelam Slavikam preciizu noteicu diagnozi - miris.
2 comments|post comment

vaaljenki , vaaljenki [16 Jan 2012|09:56pm]
Apšaubāmo ideālu apokalipse: Advents Silmačos Liepājas teātrī 3
Vēsma Lēvalde. 2012. gada 16. janvāris 12:12 .
Ideālas lauku sētas pēdējā lirika pirms globālas vēsturiskas traģēdijas – aptuveni tā režisors Ģirts Ēcis raksturo Laura Gundara lugas Advents Silmačos iestudējumu Liepājas teātrī.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, Blaumaņa Skroderdienu varoņi, aizceļojuši laikā uz 1939.gada ziemu un par tikšanās vietu izvēlējušies pirtiņu, gatavojas iestudēt Jēzus piedzimšanas stāstu. Intriga ir lomu sadale, jo katram gribētos būt tam, kas viņš patiesībā nav. Laura Gundara dzirkstošie, spraigie dialogi pamazām atklāj mums citādu Silmaču saimi – tie vairs nav pāri, kas cerējas, bet gan pāri, kas pārdzīvo laulību krīzes. Cerējas vēl tikai Ieviņa ar Kārlēnu, tomēr arī šā pāra attiecības sarežģī „dažādu ātrumu” temperaments. Respektējot Blaumaņa literāro kvalitāti, arī Lauris Gundars (vai nu viņš vēlas atzīties savā „literāriskumā”, vai nē) saglabājis smalko ironiju un pašironiju tēlu valodā (Pindacīša: Es gribu tādu lakatiņu, kādu neviens nekad no tevis vēl nav pircis! Joske: Tik maza man nav...), pirmajā daļā nav zudis arī Blaumaņdienām raksturīgais spriganums. Varbūt mazliet naivi skan „lidojošā šķīvīša” tēma, kas vēsturiski ir galīgi aplam, jo šis jēdziens pasaulē izplatījās tikai ap 1947.gadu, un arī Hitlera slepenais „šķīvīšu” projekts saistās ar Otrā pasaules kara gadiem. Taču mūsdienu literatūra un māksla diezgan brīvi dreifē gan laika, gan telpas jēdzienā, koncentrējoties uz eksistenciāliem jautājumiem vai tikai reflektējot par modernās pasaules krīzēm un marginālijām. Sasaisti ar mūsdienām autors iezīmējis stāstā par Auci un Pičuku – idilliskais pāris aizbraukuši uz Poliju laimi meklēt, bet tur pašķīrušies. Tas varētu būt tiklab baltvāciešu, kā mūsdienu aizbraucēju stāsts.

Tiesa, Ģirta Ēča režija gan iezīmē ļoti konkrētu vēsturisko un idejisko fonu. Izrāde sākas ar bluķa vilkšanu, visi tērpušies latviešu tradicionālajos ķekatu kostīmos. Burmavārdu vietā Pindacīša skandē smeldzīgo trimdas latviešu dziesmu – Tautai vairs nebija savēju kungu, kaladū/ Tā klausīja katram, kas nāca ar rungu, kaladū... Prologs liek nojaust, ka aiz cilvēcisko attiecību sniegbaltā puteņa briest kaut kas tumšs un draudīgs. Radio (neliels tranzistors, kādu Latvijas pirmskara laukos gan neviens nebija redzējis) atskaņo Ulmaņa runas, izrādes gaitā tās nomaina eksaltētas runas vācu valodā. Ieskanas Latvijas vēstures revizionisma tēmas – Kārlēna naivais apgalvojums, ka „žīds jau nav cilvēks”, tāpat Joskes izgudrotā shēma, kā tikt pie smuka namiņa, fiktīvi apprecot Ieviņu. Tiesa, Ulmaņlaikos eksistēja aizliegums cittautiešiem iegādāties nekustamos īpašumus, kas bijis saistīts ar vāciešu vēlmi iegādāties vēsturiskus namus Vecrīgā. Tomēr dot mājienus uz „pērkoņkrustiešu” ideoloģijas saistību ar šo likumdošanas normu ir vismaz neprecīzi. Tāpat īsti nav saprotama jēga Joskes un Ābrama (kurš vairāk gan atgādina latvisko Ziemsvētku vecīti) sarunai skaidrā vācu valodā – ja atceramies, tad Blaumanim tas bija „pusvāciski” jeb idišā.

Vislielākā izrādes paviršība izpaužas tēlu ārējā izskatā, kas sagrauj vēlmi parādīt „ideālu lauku sētu”. Pat atzīstot, ka aizskartās cilvēciskās tēmas pārsniedz laiku un tautu rāmjus, ir tomēr grūti pieņemt, ka personāžs kopumā izskatās pēc 40.-50.gadu sibīriešiem nevis 30.gadu latviešiem. Lai arī autors kaut ko čehovisku ir ielicis, piemēram, Antonijas tēlā, rādot viņu kā emocionāli krāšņu un vājībām pakļautu sievieti, diez vai tas nozīmē, ka viņa jāietērpj „dubļonkā”, vaļenkos un bārkstainā, puķainā lakatā. Pavisam nožēlojami izskatās saimes ļaudis, savīstīti kankaru kankaros. Uz viņiem skatoties, negribot jādomā – labi, ka kāds latviešus no tās bēdu ielejas izglāba... Vaļenki, atzīst Ģ.Ēcis, izvēlēti kā apavi, kas lieliski slīd, tāpēc aktieriem vieglāk panākt reālu ziemas izjūtu. Tas būtu saprotams, bet neredzu attaisnojumu izteikti krieviskajam koptēlam, ko paspilgtina sadzīviskas epizodes, piemēram, šņabja dzeršana no bleķa krūzītēm.

Scenogrāfija pirmajā daļā gan rada lauku sētas „īstuma” sajūtu – malkas skaldīšana, plīts ar mūrīti, tvaika strūkliņa no karstās tējkannas. Jauki silts kaktiņš, kur sasildīties no ziemas spelgoņas. Otrajā daļā, kad mājās noticis ugunsgrēks, darbība notiek tieši sniegputenī (arī gluži reālā) – pat Rūdis šuj eņģeļu kostīmus, sniedziņam birstot uz galvas. Sirreālais skats atklāj kāpjošo dramatismu, kas realizējas spēcīgā, negaidītā finālā – skatuves dziļumā iedegas divi prožektori, rūkoņa un karadarbībai raksturīgs troksnis liek saprast, ka idille beigusies, nekas vairs nebūs tā, kā bija vakar. Iepriekš kaislību sašķeltie ļaudis spiežas cieši kopā...

Liepājas teātra aktieru darbs nebūt ne vienkāršajā iestudējumā ir skatītāju aplausu vērts. Eleganti un bez liekas uzspēles ir „jaunie žīdi” – Joske (Edgars Ozoliņš) un Zāra (Agnese Berķe). Dūdars (Armands Kaušelis) ir kārtīgs latviešu vecis, kura iekšējā drāma (pārdzīvojumu par klibo kāju iezīmē jau Blaumanis) gan dara viņu paīgnu, taču nav atņēmusi viņam cilvēciskumu un spēju patiesi mīlēt. Simpātiski ir jaunieši – Ieviņa (Everita Pjata) un Rūdis (Sandis Pēcis) brīvi un azartiski dzīvojas savās lomās. Kārlēns ( Rolands Beķeris) gan brīžiem atsauc atmiņā Nezinīti. Diskutabls ir Elīnas (Laura Jeruma) traktējums – Dieva dota, paslinka, nošņurkušā jaķelē, atspērusies nes savu milzonīgo grūtnieces vēderu un histēriski čiepst. Tāda zosu ganīte, ko Aleksis acīmredzot apprecējis grūtniecības dēļ, slepeni turpinot satikties ar liktenīgo sievieti – Antoniju. Signe Ruicēna Antonijas lomā apliecina, ka spēj ko vairāk par smukas sejiņas un lokana auguma demonstrēšanu. Ja vien monologos varētu panākt dažādāku emocionālo gradāciju, izvairoties no pārliekas eksaltācijas, jaunās aktrises veikums būtu teicams. Pārlieka eksaltācija gan brīžiem „pielīp” vai katram izrādes varonim. Negaidīti spēcīga, tāda „zupīga” Pindacīšas lomā ir Inese Jurjāne. Iespējams, tā varētu kļūt par vienu no labākajām lomām aktrises biogrāfijā. Agnese Jēkabsone pēc vairākām varonēm – mīlētājām (Ugunī, Pūt, vējiņi!) gluži labi tiek galā ar komisku lomu – Bebene tiešām smīdina, tāpat arī Pindaks (Viktors Ellers).

Režisors diezgan brīvi „apgājies” ar Laura Gundara lugu – vietām skati samainīti vietām, beigas pārveidotas. Izmaiņas ļoti mērķtiecīgi ved no jautras un asprātīgas komēdijas arvien spēcīgākā drāmā, sasniedzot finālā augstāko kāpinājumu. Ja vien ne tās dažas „darvas piles”, tad varētu teikt, ka Liepājas teātra repertuārā ir vēl viens spilgts, daudzšķautņains iestudējums. Katrā ziņā garlaicīgi nebija.


Izrāde Advents Silmačos Liepājas teātrī
Dramaturgs: Lauris Gundars
Režisors: Ģirts Ēcis
Scenogrāfs: Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece: Kristīne Abika
Kustību konsultante: Inga Raudinga
Muzikālās partitūras konsultants: Ilmārs Šlāpins
4 comments|post comment

[09 Dec 2011|12:43pm]
meenesis Liepaajaa bez alkohola cigareteem narkotikaam seksa un maizes ar sportu un juuru jaunieshiem un klusumu needu peec seshiem -6kg (meli -4) rokas speeciigaakas tieshaam un kruushu galinji stingraaki
nevar saprast kas ar galvu, vai ta vinja vajadziiga

http://www.youtube.com/watch?v=ozdrnbql0AI&feature=related
1 comment|post comment

rokahujet [11 Nov 2011|09:06pm]
http://www.youtube.com/watch?v=KmQS3PYBuks&feature=player_embedded
4 comments|post comment

putins un viirinjsh [05 Nov 2011|12:55pm]
http://www.youtube.com/watch?v=Tg0kZcECa9c&feature=player_embedded#!
post comment

[31 Oct 2011|02:00pm]
cik pulkstens
4 comments|post comment

pirmdiena [31 Oct 2011|10:15am]
Tiesnesis arī norādīja, ka notiesātais, kurš atzina, ka pirms likumpārkāpumu pastrādāšanas lietojis LSD un diazepāmu, ir pielicis "neviltotas pūles, lai pārtrauktu dzert un lietot narkotikas".
post comment

VINJUS NEVAJAG??? [29 Oct 2011|07:04pm]
http://www.youtube.com/watch?v=0uCTJ7hkX-k&feature=player_embedded#!
post comment

rudens niimanis [24 Oct 2011|11:18am]
http://www.youtube.com/watch?v=-EL2jqSdSQg&feature=player_embedded#!
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]