mani kopš agras bērnības uzbudina vientulība, atceros, kā gāju uz vecmāmiņas mājām, tas bija no viena ciema līdz otram pāri pļavām un nelieliem mežiem, kā tāda Sarkangalvīte, un pa ceļam neviena cilvēka, vēl man patika lielās pļavas, tādās, kurās tu ieej un neredzi nevienu pašu malu, tikai saziedējušas smilgas, vai piemēram, iet pa dzelzceļa sliedēm, kamēr beidzas visas apdzīvotās vietas, tikai mežs, uz visām pusēm mežs, reiz atradu pie sliedēm izbirušus kukurūzas graudus, laikam vilciens vedis kukurūzu, bet es nekad agrāk tos nebiju redzējis, tādus cietus un dzeltenus, man likās, ka nu jau es esmu aizgājis par tālu, jā, tas uzbudinājums no sajūtas, ka tuvumā nav neviena paša cilvēka un es varu darīt, ko es gribu, to tik un tā neviens neieraudzīs, kaut kāda jocīga vēlēšanās - darīt, ko gribu, jo neko tādu, ko es nebūtu drīkstējis savā istabā vai, par ko šobrīd būtu jābrīnās, es nevarēju izdomāt vai izdarīt, nē, ne jau pati visatļautība, bet tikai tā sajūta, tā bija salda un uzbudinoša, nevis tas, ka es uzbudinājos seksuāli, nu, ka būtu erekcija, nē, bet tās skudriņas, tie tauriņi pavēderē, un šķiet, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, vēl man vienmēr ir paticis sēdēt tukšā kinoteātrī, lielā, tumšā kinoteātrī vienam pašam, vai piemēram tukšā bibliotēkā starp grāmatu plauktiem, arī kaut kāda īpaša vientulība, kaut kas tāds, ka neļauj nevienam citam pietuvoties manai telpai, turklāt tur fiziskās un garīgās telpas suverenitāte dīvainā kārtā saplūda vienā, man vienmēr bibliotēkas šķitušas ļoti erotiskas un naktis, kad visi citi visā pasaulē guļ, tādas klusas un bezgalīgas naktis, starp citu, esat ievērojuši, cik vientulīgi ir saullēkti, deviņās situācijās no desmit vērojot saullēktu, jūs būsiet viens vai sliktākajā gadījumā - kopā ar kādu, ar ko esat pavadījis visu nakti divatā, varbūt, no tā arī rodas visas tās mīlestības, sekss un īpašās jūtas pret kādu cilvēku - no tā, ka būt divatā ir mazākā iespējamā nevientulība, tas ir - gandrīz ideāls