un notika tā, ka cilvēki iesāka vairoties
un viņiem dzima arī meitas
un vairoties sāka arī to skumjas
un dievs redzēja, ka cilvēku skumjas augtin auga virs zemes
un viņu sirdsprāta tieksmes dzemdēja skumjas
un viņu darbi un dienas bija bēdu un asaru pilnas
un skumji bija cilvēki, un viņu dēli un meitas
un dievam kļuva žēl, ka viņš cilvēku zemes virsū bija radījis
un viņš savā sirdī ļoti noskuma
un dievs sacīja: es iznīcināšu visus skumjos un bēdīgos
līdz ar lopiem un rāpuļiem, kas nenes prieku
un vīrus, un viņu skumstošās sievas
un bērnus, kas nerimstas raudāt, vai vakars vai rīts
ikvienas radības gals nāks manā priekšā
jo zeme ir pilna vien bēdu un skumju, un raudu, un vaimanu
es likšu nākt skumju plūdiem, kas slīcinās bēdas un asaras
tad nobeigsies ikviena radība, kas skumst, kunkst un žēlojas zemes virsū
un putni, kas skumjas nes, lopi, kas nelīksmo
zvēri un visi radījumi, kas pulkiem cieš bēdu uz zemes, un visi cilvēki drūmie
bet tie, kas līksmi un priecīgi, lai izdzīvo
un būs tiem smieklos un izpriecās dzīvot uz priekšu
un nebūs tiem citu bauslību turēt
un nebūs tiem savu tēvu un māti sarūgtināt
un nebūs tiem vairoties drūmiem un nomāktiem
un nebūs tiem skumt ne dienās, kad strādā
ne septītā sabata jautrajā dienā
un nebūs tiem prieku nokaut
un nebūs tiem smieklu zagt
un nebūs tiem viltus līksmību tēlot
un nebūs tiem skumdināt savu tuvāko
un nebūs tiem bēdas nest sava tuvākā namā
nedz arī raudināt sava tuvākā sievu, nedz kalpu
nedz viņa kalponi, vērsi vai ēzeli
vai kādu citu līksmu un jautrības pārpilnu radību
putnu vai rāpuli, skudru vai knisli
bet jo īpaši suni