Pirms Ziemasvētkiem bija tāds amizants gadījums. Ieeju kādā vecu mantu veikalā, ieraugu plauktā jauku un pavecu reprodukciju. Prasu pārdevējam: "Cik tas Pikaso jums maksā?" Viņš paņem, apgroza, papēta (nekādas cenas lapiņas tur nebija), un saka tik un tik. "Es ņemu," ātri nosaku un samaksāju. "Maisiņu nevajag?" viņš prasa. "Nē." Viņš vēlreiz aplūko glezniņu un saka blakusstāvošajai pārdevējai: "Tiešām ir līdzīgs Pikaso." "Tas ir," es saku, "Silvetes Davidas portrets zaļajā krēslā. 1954. gads." Tajā brīdī es mēģinu satvert glezniņu, bet pārdevējs strauji to parauj uz savu pusi un apgriež otrādi, lai apskatītu, kas tur rakstīts. "Taču ne jau īstais..." viņš mulsi nosaka. "Nē, protams," es atbildu un veikli paķeru glezniņu. "Īstais maksātu astoņus miljonus," ātri ielieku to somā un metos ārā pa durvīm. Varu saderēt, vēl kādas pāris minūtes pārdevējs nebija simtprocentīgi drošs, ka nav apkrāpts.