Telpā ar kucēniem ienāk nešpetna paskata kungs un nobrēcas: "Nušobļasuki?!!".

Pirmās un otrās grupas kucēni mierīgi nopēta uz kungu un turpina savas ikdienas lietas, trešās grupas kucēni apčurājas no šausmām un mēģina ierakties grīdā.

Oder, telpā ar kucēniem ienāk eņģeliska paskata daiļava un dūdojošā balsī prasa: "Uķipuķiktotutharošij, uķipuķiktotutharošijsabačka, uķiuķi!". Pirmā un otrā grupa nepamirkšķina ne aci, kamēr trešā aptinas daiļavai ap kāju un atsakās jamo pamest. Līdz brīdim, kad viņa nobrēcas nušobļasuki!, pēc kam kucēni raudādami aizbēg.

(Reply to this) (Thread)

votvotvot!

(Reply to this) (Parent)

:) ideaals skaidrojums

(Reply to this) (Parent)

a varbūt atkarība no novērtējuma izpaužas tā, ka viņi neko nedara, ja tas netiek novērtēts, vai pārstāj to darīt
teiksim, suns apguļas, paguļ kādu brīdi, bet nedzirdēdams atbalstu "cik jauki tu te guli" vai nopēlumu "ko te izlaidies pa visu paklāju" iet uzreiz darīt ko citu, zelēt dīvāna stūri vai riet uz tapetēm

(Reply to this) (Parent)