Es mīlu melnajos viņu ritma izjūtu un laisko miesu, plastiku ar kādu tie runā un iet, veidu, kā viņi satver lietas, matēriju un skaņu.

Es mīlu ebrejos viņu noslēpumu, viņu nepārtrauktību un dzīvošanu vēsturē, viņu attieksmi pret burtiem un vārdiem, un vēl skumjas, jā, viņu skumjas un anekdotes, sāpes un zvaigzni.

Es mīlu gejos viņu aizvainotību un lepnumu, tad vēl to atvasināto stāvokli, to, kas pretrunā visiem vēstures likumiem piepeši rada kaut ko jaunu, rada un paliek, jā, to, kas paliek skaistāks nekā bijis pirms tam.

Es mīlu čigānos viņu intimitāti, to neizskaidrojamo tuvību liktenim, viņu paļaušanos un māku dzīvot tā, kā krāsa dzīvo otā.

Es mīlu kristiešos viņu bezspēcību un drosmi atzīties tajā.