Nepabeigtā dienasgrāmata


24. Marts 2010

(bez virsraksta) @ 22:44

Bieži vien, gleznojot ar akvareļkrāsām, es esmu pieķēris sevi pie domas, ka atkal lietoju vienu un to pašu krāsu, teiksim, dzelteno vai zaļo, un nolemju, ka vajadzētu papildināt savu paleti, taču tad saprotu, ka manā krāsu komplektā jau tās visas ir, pat vairāk nekā visas - man ir kādi trīs dzeltenie toņi, vairāki oranžie un sarkanie, zilo toņu vien kādi pieci - manā krāsu kastītē ir visas krāsas, kādas vien es varētu vēlēties, un nekad jau nav tā, ka es lietotu tīru kastītes toni, es taču tos sajaucu un radu ikreiz kādu citu, unikālu un neatkārtojamu. No kurienes man šī sajūta, ka vajadzētu būt vēl kādām krāsām, kuru man pietrūkst? No kāda atšķirīga universa nākusi pieredze liek man neapzināti pieņemt, ka ir vēl arī citas krāsas - ārpus tām, ko es varu uzklāt uz papīra šeit un tagad? Vai varbūt tās ir tikai muļķīgas ilgas?

Ar vārdiem ir mazliet savādāk. reizēm šķiet, ka to ir par daudz un vajadzētu vienu otru vārdu pārstāt lietot. Bet tad es atkal iesāku kaut ko rakstīt un agrāk nepieredzēti vārdi paši atnāk un ieritinās iesildītu teikumu līkumos kā tikko dzimuši kaķēni. Reizēm vēl pavisam akli, taču tik tuvi un mīļi. Jā, reizēm kāds vārds aizmirstas, it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā, tad tu stomies un bezpalīdzīgi lūkojies kādā pazīstamā sejā, cerot, ka pamukušo vārdu kāds pateiks priekšā. Tad tu mulsi nosaki - nē, nevaru atcerēties, un maini sarunas tematu. Bet parasti jau vārdu netrūkst, trūkst, ko teikt. Trūkst kā tāda, ko patiešām būt vērts pateikt. Nemaz jau nerunājot par to, ko nedrīkstētu noklusēt. Ļoti maz dzīvē ir tādu lietu, kuras nedrīkstētu noklusēt.
 

Comments

 
[User Picture Icon]
From:[info]mamuts
Date: 24. Marts 2010 - 23:04
(Link)
Tu taču esi cilvēks, kas mācās visu mūžu - jo gudrāks paliec, jo vēlies kļūt vēl pilnīgāks...
Līdz kamēr saproti, ka patiesā gudrība slēpjas vienkāršībā. Ģenialitātē.
[User Picture Icon]
From:[info]dominika
Date: 24. Marts 2010 - 23:10
(Link)
bāc, tu arī glezno?! riktīgs renesanses cilvēks!
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 24. Marts 2010 - 23:14
(Link)
es neprotu lasīt notis. Un ļoti par to kaunos
[User Picture Icon]
From:[info]dominika
Date: 24. Marts 2010 - 23:16
(Link)
nu gan. atradis par ko kaunēties. dziedāt, ja vien prot noturēt meldiņu (es, piemēram, par "kur tu teci gailīti manu" spēju nodziedāt šķībi), var taču arī bez nošu lasīšanas.
[User Picture Icon]
From:[info]dominika
Date: 24. Marts 2010 - 23:17
(Link)
*pat
[User Picture Icon]
From:[info]beatrixe
Date: 24. Marts 2010 - 23:26
(Link)
kaut kā ļoti piekrītu
runāt nedrīkst klusēt
[User Picture Icon]
From:[info]annuska
Date: 25. Marts 2010 - 00:29
(Link)
es protams joprojām nezinu, vai dienasgrāmata citēja fridrihsonu vai runāja no savas pieredzes, bet man arī tā ir bijis ar krāsām, es bērnībā pat cerēju, ka es izgudrošu, atklāšu jaunu, nebijušu krāsu. man pat ir dzejolis, kurā tas ir minēts
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 25. Marts 2010 - 00:38
(Link)
nē, man tā nekad nav bijis, man tikai ir bijusi tāda sajūta, ka kaut kādas krāsas pietrūkst un šodien es iedomājos, ka taču it kā tajās 24 krāsās viss ir. un kas tad ir bijis tas, kas man visu laiku ir pietrūcis?
[User Picture Icon]
From:[info]annuska
Date: 25. Marts 2010 - 00:54
(Link)
nu bet tā sajūta par citas krāsas iespējamību
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 25. Marts 2010 - 01:03
(Link)
ā, un man vēl bija tā, ka bērnībā es izdomāju pamēģināt gleznot ar eļļas krāsām un man bija tikai tās, kas palikušas māsai pāri pēc Lietišķo beigšanas, nu, tu jau zini, kuras parasti paliek pāri - kaut kādas riebīgas zili zaļās un tumši sarkanās, citiem vārdiem sakot, brūnā. bet es biju priecīgs par to pašu un sagleznoju visai baisu, dubļainu pasauli, kas manuprāt pilnībā atbilda Black Sabbath mūzikai, kuru es tobrīd klausījos
[User Picture Icon]
From:[info]virginia_rabbit
Date: 25. Marts 2010 - 00:17
(Link)
[User Picture Icon]
From:[info]inese_tk
Date: 25. Marts 2010 - 09:51
(Link)
Trūkst kā tāda, ko patiešām būt vērts pateikt - vo, vo, vo.
tas ir tas, kāpēc mani arvien mazāk interesē mūsdienu māksla un kultūra. manliekas, ka mākslas darbs saucams par mākslu tikai tad, ja tas runā, stāsta, saka kaut ko būtisku, nozīmīgu. ja tam, kas to taisījis ir bijis, ko teikt, ja radīšana ir bijusi neizturama nepieciešamība runāt, izteikties. bet pēdējā laikā pārsvarā tiek taisīts taisīšanas pēc. nu lai būtu. un tā māksla nerunā, viņa ir kā plakanas, divdimensionālas bildītes, kas var piesaistīt un noturēt uzmanību tikai ar kaut ko krāsainu vai šokējošu. a pēc tam paliek rūgts mutē un vai nu nav vispār nekā, vai ir bezgalīga noguruma sajūta - tāda, kāda rodas pēc stundām ilgas tukšu salmu kulšanas un tenkainas pļāpāšanas.

Nepabeigtā dienasgrāmata