Trūkst kā tāda, ko patiešām būt vērts pateikt - vo, vo, vo.
tas ir tas, kāpēc mani arvien mazāk interesē mūsdienu māksla un kultūra. manliekas, ka mākslas darbs saucams par mākslu tikai tad, ja tas runā, stāsta, saka kaut ko būtisku, nozīmīgu. ja tam, kas to taisījis ir bijis, ko teikt, ja radīšana ir bijusi neizturama nepieciešamība runāt, izteikties. bet pēdējā laikā pārsvarā tiek taisīts taisīšanas pēc. nu lai būtu. un tā māksla nerunā, viņa ir kā plakanas, divdimensionālas bildītes, kas var piesaistīt un noturēt uzmanību tikai ar kaut ko krāsainu vai šokējošu. a pēc tam paliek rūgts mutē un vai nu nav vispār nekā, vai ir bezgalīga noguruma sajūta - tāda, kāda rodas pēc stundām ilgas tukšu salmu kulšanas un tenkainas pļāpāšanas.

(Reply to this)