(bez virsraksta) @ 23:16
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
6. Janvāris 2010Commentspar to naudu būtu elementāri, viņam bikšu kabatā maks bija pa pusei izlīdis, nezinu gan vai tur bija daudz, visdrīzāk, nebija vairs necik, ja reiz šis tā klaigāja, bet maks bija, to nevarēja nepamanīt
(Reply to this)
(Parent)
vai tomēr es atgrieztos un paceltu? un kā es varētu zināt, kurā brīdī man vajag atgriezties un pacelt, kurš ir tas brīdis, kurā vēl var pacelt un nav par vēlu? tā jau būtu jāiet nopakaļ ikvienam cilvēkam, kuru es ieraugu uz ielas, smagi saindējušos ar alkoholu, vai vēl labāk - jāpalīdz tūdaļ pat, jāizraisa vemšana, jāizskalo kuņģis, jāpārlej asinis, jo cilvēks taču ir saindējies, tas pat ir daudz nopietnāk par kaut kādu kritienu un sasistu pieri
par laimi - alkoholiķiem reti kad ir par vēlu (vai arī viņi nomirst tādā pālī, ka nepamana, ka ir nomiruši). var vienkārši nodot infu ātrajiem un atstāt to uz viņu sliktās lēnās sirdsapziņas.
iedomājies, man apnīk gaidīt, kad viņš pakritīs, es izsaucu ātros, šie atbrauc un lēnītēm turpina sekot viņam no muguras ar visu dzelteno mikriņu pa Marijas ielu līdz pat stacijai, gaidot, gad viņš beidzot pakritīs un būs iemesls izglābt cilvēku
pa dzērāja pēdām.. mūsu ģimenes legendārākā palīdzēšanas operācija (kad mamma ar draugu izvilka no daugavas izpletņlēcēju-dezertieri) beidzās ar teju arestu un ilgu turēšanu policija par sadarbību ar dezertieriem.
(Reply to this)
(Parent)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|