dienasgramata:

šovakar uz Marijas Avotu stūra nāca pretī kāds liela auguma vīrietis baltā jakā un manāmi iereibis, par ko liecināja svārstveida kustības no viena sniega sabēruma pret nākamo, es vienmēr esmu brīnījies, kā viņi nenokrīt zemē pa vidu starp šiem diviem atbalsta punktiem, jo arī nekāda īsta atbalsta tur nav, vien labticīga piemērošanās Zemes pievilkšanas spēkam vai varbūt tieši otrādi - radikāla neticība pirmajiem trim ņūtona likumiem un paļaušanās uz tīro garu sevī kā arī morālo likumu virs galvas, bet to, ka manāmi iereibis, varēja dzirdēt jau nedaudz iepriekš, vīrietis, ejot pāri krustojumam, dārdošā balsī kliedza "Atdo naudu!" un biedējoši nozvalstījās uz manu pusi, kā rezultātā es teciņus vien pacentos izšļukt uz braucamās daļas un pāri ielai, vien saņemdams nopakaļ "Pidarasi, skrien te virsū!", bet vīrs jau zvārojās uz priekšu platiem soļiem un ap stūri, es tikai izdzirdu vēl vienu "Atdo naudu!", pēc brīža tur parādījās vēl kāds cits vīrietis, gluži tāpat kā es, cenšoties izlikties, ka nav dzirdējis viņam adresēto uzrunu, tas devās savās gaitās, bet Marijas ielas laupītājs aizvien vairāk hiperbolizēja savu jau tā parabollisko gaitu, es vēlreiz atskatījos un nodomāju - ja viņš tagad ieskrietu ar galvu veikala stiklos un gulētu tur asiņodams, vai es pagrieztos atpakaļ un palīdzētu, nu, jā, ko es tur varētu palīdzēt, ja ar seju stiklos, lai gan situācijas visādas var būt, var jau vienkārši pakrist pret laternu un sasist pieri, vai šķērseniski un neviļus kupenai pāri un uz braucamās daļas - vai es palīdzētu piecelties, izsauktu ātros, aizspiestu asiņojošo artēriju? nē taču, kāpēc gan... kaut kāds nepatīkams, piedzēries idiots, kurš mani nosaucis par pidarasu un vēl kliedzis "Atdo naudu!", es taču drīzāk klusībā priecātos, ja viņš nomirtu, nē, redzēt es to negribētu, bet zināt gan labprāt zinātu, nē, nu labi, negribētu es neko zināt, lai tikai tas mani neskartu, bet vai tāpēc es esmu slikts cilvēks? es taču iespējams tieši tāpēc nevienu uz ielas par pidarasu vārdā nesaucu, naudu neatprasu, sēžu klusiņām mājās un dzeru, jo zinu, ka gadījumā, ja es pēc tam pakristu, mani neviens negribētu piecelt, nu, ja es viņu būtu pirms tam nosaucis... es labāk tad vispār nekā nesaku, bet varbūt pat pasaku kaut ko labu kādam... ko var zināt, kur nāksies pakrist...