kā Tu šito skaidro?

(Reply to this) (Thread)

tūlīt pamēģināšu...

Stalkers ir par ideāliem, par meklējumu, par ceļu.. Stalkera varonis ir nesaprasts, vientuļš, gatavs iet bojā

Solaris ir par to, kas notiek ar cilvēku, kad tas kaut ko pazaudē, tas ir, kas notiek ar cilvēku, kad tas dzīvo un pamazām pazaudē kaut ko dārgu, pazaudē ne tikai ārēju, bet bieži vien iekšēju iemeslu, savas rīcības dēļ, kā viņš var dzīvot tālāk, kā vispār iespējams dzīvot un kas vispār ir cilvēks

Stalkers ir par neaizsniedzamajiem jaunības ideāliem, Solaris ir par neatgrizzeniski zaudēto

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ļoti skaisti un pareizi, tā laikam arī ir.
man ļoti patika solaris grāmata, jo tur bija lielāks uzsvars uz to okeānu, tā doma, ka "Dievs ir mazais bērns"; bet filmā galvenā bija tā vecene un es laikam to nevarēju izturēt, es biju greizsirdīga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es atkal to saprotu nevis kā "Dievs ir mazais bērns", bet Dievs doesnt care

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē nu tur tas okeāns bija kā dievs un reizē kā bērns un viņš ļoti kēroja

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sevi tikai kēroja

(Reply to this) (Parent)

un vēl man solaris ir grūti izturēt to atmosfēru, nokaitētais kosmoskuģis, tā klīšana, totāla bezcerība, skābekļa trūkums, ilgi negulējuša cilvēka piesvīdums, tas viss man atgādina sajūtu smagākajos mirkļos kādus jebkad nācies piedzīvot, kā kad gribētos galvā izzāģēt mazas durtiņas. savukārt stalkers - tur ir visas mīļākās ainavas, mērenā klimata augi, pļava aprij rūpnīcu, vējš, drusku gribas raudāt, draudi un cerības, daudz svaiga gaisa - skaistāku sajūtu nav iespējams iedomāties.

(Reply to this) (Parent)

Hmm, interesanti - man atkal tā, ka solārī viss ir vairāk vai mazāk skaidrs, bet stalkeris tā kā bībele - tulko kā gribi, bet nepamet sajūta, ka tevi grib piečakarēt.

(Reply to this) (Parent)

tikpat labi jau var pateikt, ka abas tarkovska filmas ir par neatgriezeniski zaudētajiem jaunības ideāliem.
lai arī, teiksim, man ļoti patīk hucijeva filma "mņe 20 mļet", kurā ļoti skaidrā tekstā tiek pateikts, ka visas īstās drāmas tiek izdzīvotas kaut kur 20 gadu vecumā, pēc tam cilvēks kļūst raupjāks. tas ir ļoti spilgts motīvs, paņem kaut vai "vējiem līdzi"
"solārī" - tā jau ir nostaļģija pēc drāmas, cilvēks, kuram tikai viens dzīvē palicis.

(Reply to this) (Parent)