Veselības ministrijā maijā sāks vērtēt ieceri par interneta atkarības piespiedu ārstēšanu. Speciālisti lēš, ka valstij tas atmaksāsies.

"Lietoju internetu jau trīs gadus. Sākumā reizi pa reizei iegāju Draugos, taču ātri vien sāku rakstīt savu blogu un komentēt frendlistes ierakstus. Pirms nepilna gada mēģināju atmest, izgāju motivācijas programmu, taču neizturēju," — stāsta rīdziniece, 19 gadu vecā Anna (vārds mainīts). Viņa pieļauj, ka piespiedu ārstēšana, lai arī no interneta atkarīgo puses izsauktu dusmas un pretošanos, varētu būtu efektīva. Līdzīgi domā arī piecpadsmitgadīgais Deivids, kurš jau pāris dienu iziet motivācijas programmu Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC) un cer atbrīvoties no seksa čatu atkarības. Tā kā viņš centrā ir vienīgais no četru draugu bariņa, Deivids atzīst — ja būtu piespiedu ārstēšana, tad arī pārējie te atrastos un būtu mazāka varbūtība, ka pēc terapijas viņš atkal atsāks stundām ilgi vērties mirgojošajā datora ekrānā.

Ņemot vērā, ka interneta atkarībā nonākušais lēmumus par ārstēšanos pieņem lēni, Saeimas veselības apakškomisija pieprasījusi Veselības ministrijai (VM) izvērtēt interneta lietotāju piespiedu ārstēšanas plusus un mīnusus. Ministrijā drīzumā tiks izveidota speciāla darba grupa, kas nodarbosies ar šo jautājumu pētīšanu. Tikmēr speciālisti atzīst, ka vislielāko efektu tas atstātu uz jauniešiem.

Roku dzelžos nevedīs

Ik gadu no interneta atkarības ārstēto skaits pieaug, pērn ārstējušies 874 pacienti. RPNC dienesta vadītāja Astrīda Stirna uzsver, ka patlaban valstij ir obligāti jānodrošina šo cilvēku ārstēšana, taču atkarīgajam nav pienākuma ārstēties. Tāpēc esot jārunā par piespiedu ārstēšanas ieviešanu.

Bet ko tas nozīmē? "Neviens roku dzelžos to cilvēku nekur nevedīs. Aizturot cilvēku, kas čato darbavietā, rakstot komentārus pie draugu fotogrāfijām vai sacer kārtējo bloga ierakstu mājās, viņam vairs nebūs jāprasa piekrišana ārstēties. Tas būs ar likumu noteikts pienākums," skaidro A.Stirna. Turklāt pēc pirmās aizturēšanas cilvēkam, visticamāk, piemēros vieglāku terapiju, piemēram, motivācijas kursu, psihologa apmeklējumu, bet, pārkāpumam atkārtojoties, "sankcijas" kļūtu bargākas līdz pat gulēšanai slimnīcā ar restotiem logiem, saka RPNC psiholoģe Dace Ļutkus.

Tomēr pagaidām valstī nemaz nav tādas īpaša režīma ārstniecības iestādes. Tādu, pēc A.Stirnas teiktā, ir paredzēts celt pie Garīgās veselības valsts aģentūras Tvaika ielā, tomēr tas būšot ne ātrāk kā 2011.gadā. Tur jauniešiem varētu nodrošināt pilnīgus ārstēšanās apstākļus nošķirti no pieaugušajiem. Ieviešot šādu praksi, vajadzētu ārstēšanas sistēmā iekļaut arī atkarīgā ģimeni, pārliecināta D.Ļutkus. Viņas pieredze rāda, ka 99% gadījumos interneta lietošana sākas tāpēc, ka ir problēma attiecībās ar ģimenes locekļiem, ko vecāki gan nevēloties atzīt. "Ja nestrādā ar vecākiem, nav jēgas bērniem rādīt citus uzvedības modeļus, jo mājās tie nestrādās un bērns atkal atgriezīsies uz vecā ceļa," saka psiholoģe.

To, kāda varētu būt piespiedu ārstēšana, jau drīzumā sāks pētīt VM darba grupa. Kā norāda VM pārstāvis Oskars Šneiders, ministrija iepazīsies ar citu valstu pieredzi un izpētīs, cik daudz naudas tam vajadzētu.

Līdztekus tam Bērnu un ģimenes lietu ministrijā (BĢLM) jau izstrādāti vairāku likumu grozījumi, kas paredz gadījumos, ja bērns izdarījis kādu pārkāpumu vai noziegumu interneta vidē, aplūkojis erotiskus materiālus vai organizējis nelikumīgu failu lejupielādi, tiesai vai administratīvajai komisijai būs atļauts uzlikt par pienākumu ārstēties no interneta atkarības, stāsta BĢLM sabiedrisko attiecību pārstāve Inguna Potetinova. Ja bērns vai viņa vecāki tam nepiekritīs, ārstēšanu varēs sākt ar bāriņtiesas atļauju. Paredzēts, ka pienākums ārstēties būs no deviņu gadu vecuma.

Kas vērtīgāks?

Rīgas atkarību un profilakses centra vadītājs Andris Andersons šo ideju atbalsta, tomēr cer, ka šoreiz tā tiks tālāk par vienkāršu parunāšanu. "Svarīgi, lai jautājums tiktu pieņemts pārdomāti, ne tikai vienkārši tāpēc, lai būtu tāds ieraksts likumā. Jādomā par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš atgriežas no ārstniecības kursa, kas notiek ar vecākiem, kas ir līdzatkarīgie," saka A.Andersons. Pēc viņa teiktā, lielākais klupšanas akmens idejai par piespiedu ārstēšanu varētu būt nepieciešamais finansējums.

Uz to norāda arī A.Stirna. Viņa gan iesaka politiķiem vispirms parēķināt, cik daudz naudas tiek tērēts dēļ tā, ka pieaug internetā pavadītais laiks un tur izdarīto noziegumu skaits, tiek izmantots darba devēju un valsts iestāžu interneta pieslēgums. "Vai tad šī ārstēšanā ieguldītā nauda neatmaksāsies?" jautā A.Stirna.