Smieklīgākais ir tas, ka es labi zinu - mani pašu var apskaust par visu to, kas man pieder. Tāpēc, ja man kāds saka - es tevi apskaužu, pirmajā brīdī mana reakcija ir vienkārša: "Jā, jā, es zinu, protams, ka apskaud!" Tikai pēc kāda laika es saprotu, ka tas ir mazākais dīvaini, jo lielākā daļa no tā, par ko mani var apskaust, ir citiem nezināma. Iespējams, ir daži cilvēki, kas zina vienu vai otru lietu, notikumu, kaut kādus apstākļus, taču neviens nezina TO VISU. Ir cilvēki, kuriem es esmu šo to stāstījis, taču labi zinu, ka TO nevar izstāstīt, tas ir pārāk intīmi, personiski, tas gluži vienkārši ir tik daudz, ka neviens to negribēs klausīties, kur nu vēl saprast. Bet visas tās ārējās lietas, kas veido noteiktu sabiedrisku radījumu ar manu vārdu vai nikneimu, tas ir tik nožēlojami un tukši, ka labākajā gadījumā spēj radīt tikai aizdomas: "Nevar būt, ka tas ir viss! Tur noteikti slēpjas kaut kas vēl."
Un vēl - es jūtu, ka vēlos, lai citi zinātu par manām bagātībām un īpašumiem, taču nezinu, kā par to stāstīt. Esmu tāds pagrīdes miljonārs, kas tumšos vakaros pārskaita zeltu un sudrabu, trīcēdams bailēs no kaut kādas Laimes Nodokļu Inspekcijas...