Vai, nu gan ... vēlreiz piedod.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es par sevi raudu (nu, tas ir, varētu raudāt) tikai, skatoties tālu atpakaļ - atceroties kaut ko fantastiski skaistu un domājot: "Nu, vot tā! Un tā vairs nekad nebūs!" Turklāt, zīmīgi, ka tā sajūta ir saistīta ar tādu kā nojautu, ka īstenībā jau TAS nemaz nav beidzies, ka TAS joprojām ir tevī, iet tev līdzi. No kā tad tas žēlums pret sevi? No tā, ka tev vienlaicīgi pieder un nepieder?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

žēlumam ir tik daudzi iemesli, tik dažādi, nē, man vairāk nevis par to, ka TAS, kas bijis, nekad vairs nebūs, bet ka TAS, kas ir, var kādreiz beigties, beigsies - vienalga: saulriets, lietus, mīlestība. Un ne jau par nāvi es runāju, lai gan, protams, nē, meloju, par nāvi arī. Bet šoreiz tikai starp citu.
Un vēl: ja tevi pārprot, vai nesaprot, vai saprot, bet izliekas nesaprotam... ja vilies kādā, tad arī žēlums - pret sevi. Un vēl tik desmitiem iemeslu ir sevi žēlot:)
Bet tagad es laikam iešu gulēt:) nē, vēl vienu izpīpēšu:) un paldies, Tu zini, par ko

Jā, jā - un arī par to, ko Tu teici, ka vienlaicīgi pieder un nepieder, par to arī

(Reply to this) (Parent)

Atcerējos smieklīgo stāstu par krokodila asarām. Zini, no kā tas izteiciens - ka krokodili, kad apēd savu upuri, pēc tam raud? Šķiet tur bija kaut kas saistīts ar siekalu dziedzeru uzbūvi. Viņam no garšīgās maltītes siekalas tek pa acīm ārā, bet kāds stāv līdzās un domā, ka viņš raud. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas bija par to pašu - kad pieder un nepieder reizē.

(Reply to this) (Parent)

Nu kaut kā uz to pusi ir:) Bet tagad es tiešām eju gulēt, jau izpīpēju.

(Reply to this) (Parent)