dienasgramata:

es par sevi raudu (nu, tas ir, varētu raudāt) tikai, skatoties tālu atpakaļ - atceroties kaut ko fantastiski skaistu un domājot: "Nu, vot tā! Un tā vairs nekad nebūs!" Turklāt, zīmīgi, ka tā sajūta ir saistīta ar tādu kā nojautu, ka īstenībā jau TAS nemaz nav beidzies, ka TAS joprojām ir tevī, iet tev līdzi. No kā tad tas žēlums pret sevi? No tā, ka tev vienlaicīgi pieder un nepieder?