taisnība. un samierinies ar to.
no otras puses, tas ir tāpat kā skatīties spogulī. patiesībā jau tai sejai ir maz sakara ar "tevi" pašu.

no trešās puses, ir iespējams rakstīt tā, kā runā (un varbūt pat - kā domā). tā, ka tu pats atpazīsti sevi. bet tas prasa ilgu treniņu ;)

no ceturtās puses, arī tas, kā tu runā, neatspoguļo tevi. piemēram, intervija. lasot, kā skan tavi vārdi, tu arī sevi neatpazīsi; sajūta labākajā gadījumā būs tāda, ka kāds ķēms ir izdomājis tevi parodēt.

bet vispār jau samocītības iemesls IMHO nav doma par šī teksta vēlāku izmantošanu (publicēšanu vai kaut vai pārlasīšanu). īstais iemesls ir nespēja formulēt savas izjūtas. un šo nespēju formulēt diez vai kāds ir pilnībā pārvarējis.

(Reply to this) (Thread)

zināji, ka tas ir Griškoveca teksts? nezināji :)
luga Pilsēta, pirmā rindkopa

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nezināju :)
mans stulbums mani glābj; t.i., es spēju autentiski reaģēt uz tekstu ;) šitā es savulaik uzrakstīju ārkārtīgi agresīvu domrakstu par tēmu "Saldā devēja vara" un pēc tam, uzzinājusi, ka tas ir Skalbes citāts, vienlaikus apkaunējos par neadekvāto dusmu uzvirdumu par tēmu un vienlaikus priecājos, ka vārds man netraucēja :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ne jau par bijību pret vārdu ir runa... :))
šī te forma ļauj bezatbildīgi zagt. šī te dienasgrāmatas forma. visas dienasgrāmatas ir viena dienasgrāmata. tikpat neiespējama, kā jebkura.

p.s. ko neguli?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nekad neguļu :)
ja nop, tad mokos ar vienu tulkojumu (apsolīju māmiņai palīdzēt). un, zini, šitā forma ir vēl briesmīgāka kā dienasgrāmata. (kas interesanti, tad atdzejot es vēl varu tīri ciešami, bet tulkot prozu - nu nē...)

bet kā tur bija par to mūku, kurš uz jautājumu atbildēja ar dzejoļa citātu un dabūja pa ausīm par pārdzīvojuma neautentiskumu? :P
lai arī: ir taču autentisks pārdzīvojums?
lai arī: ierakstot citātu, tu taču nevis pasaki savu pārdzīvojumu, bet parādi citiem tā avotu, cerot, ka reakcija būs līdzīga, ka divi cilvēki, sajūtot vienu un to pašu plūškoka smaržu, sapratīs, ko jūt otrs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hm... nekādu avotu es neparādu... vienkārši jokojos... piepeši nopirktā grāmatā ieraugu to, ko es būtu varējis ierakstīt tikpatlabi... vēl man patīk, kad cilvēki saprot citāti vai kādu norādi un klusītiņām priecājas par to, cik viņi gudri :)) man kautkad bija citātd no o'braiena, kurš īstenībā citēja pašizdomātu domātāju... un tad kāds norādīja man uz to... vai nav jauki? nu, tas, kā jutās šis kāds, kurš visu pamanīja un norādīja...gribu cilvēkiem šādus prieciņus... gribu būt mazo lietu dievs...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

O'Braiens bija labs, jā :)

Bet man mūždien ir bijušas problēmas ar "es to būtu varējis ierakstīt tikpatlabi". T.i., nekad neesmu sapratusi, kā viens cilvēks var kaut iedomāties, ka varētu rakstīt kā otrs. Valodas ir tik atšķirīgas, ka jebkurā gadījumā sanāktu tulkojums.

(Reply to this) (Parent)

egoistu bariņš! cilvēkam dvēseles kliedziens, bailes nesaprast sevi pašu, lūgums palīdzēt, bet jūs - īss iemesliņš atvērt tēmu, un tad par sevi vien, ap sevi vien :) un nepārtraukti izrādot citiem, ka jā, lūk, mēs te ar savu klātbūtni un savām muļķībām palīdzam tev augt un mācīties. galvenais, cik mēs visi vienādi esam.

jūs, egoisti, nevarat iedomāties, cik saldi rūgti es šonakt izraudājos, jo tikai caur 1000 idiotiskām kļūdām beidzot apjēdzu (t.i., ieraudzīju sevī kaut ko svešu un nesaprotamu), ka draugi eksistē tāpēc, lai viņus ļoti sāpinātu, jo paši mēs sevi nekad nespējam tik stipri sasāpināt, lai no tā kaut ko būtisku iemācītos.

bet redzējāt - jau esošajam egoistu bariņam pievienojās vēl viens, un viss atkārtojas - īss formāls iemesliņs, lai uzsāktu tēmu, un tad tikai par sevi :)

jā, cilvēk, kas šito aizsāki (starp citu, labas zāles pie tevis, un diezgan lētas), izbeidz baidīties un sāc priecāties, ka esi ko jaunu beidzot ieraudzījis un iemācījies. un neaizmirsti, ka ap tevi vienmēr un neglābjami būs tikai un vienīgi nožēlojams egoistu pulciņš. ja pietiek spēku, vairo šo pulciņu, un jo izcilākus egoisma paraugus savāksi, jo jautrāk dzīvosi.

vakar uzkāpu uz diviem veciem kā pasaule grābekļiem:

#1 reizēm ir jāpārkāpj kāds bauslis, lai izvairītos no grēka

#2 provokācija mēdz būt tik veiksmīga, ka provokators nespēj panest iegūtā rezultāta smagumu

i pirmos akmeņus metu, i baļķi savā acī neredzēju. un domājat, ka tagad es to nedaru? atzīšos. daru. apzināti un ar baudu. un kas mani izglāba? tas, ka bībeli ta es neesmu izlasījis. nekad neesmu ticis tālāk par pirmās grāmatas vidu, nejaušām vietām un atstāstiem. un man ego ir bijis liels - man ir licies, ka es varētu bībeli uzrakstīt :)))))))

jā, un šis nolādētais nāves grēks - būt tik slinkam, lai no anonymous pārtaptu par cilvēku ar vārdu. gribat mani no paradīzes izdzīt, ja? gribat man piespiest izdomāt sev vārdu, tātad gribat mani piespiest izdarīt tikai dieva cienīgu izvēlu? nu es taču jau subj. pateicu - egoisti, vieni vienīgi egoisti visapkārt

(Reply to this) (Thread)

nu, lūk, un egoisma uzplūdos aizmirsu piebilst, ka patiesībā manis teiktajā arī gandrīz nekas neatbilst tam, kas īstenībā notiek. vispār jau atbilst par 100%. bet atslēga, vienīgā atbilde un izeja no apburtā loka ir īstenība - ej, un skaties, kas tad notiek īstenībā, ja vajag, pieraksti, ja nevajag, nepieraksti, kļūsti par īstenību.

bakc to the innocence te kā fona mūzika tā nu pat ļoti iederētos :)

viss, pats jau nez cik ilgi nevaru izrauties no brīnīšanās riteņa. nauda taču arī kaut kā ir jāturpina pelnīt, velns parāvis? kad egoistiem pienāks tie zelta laiki, kad maksās par iedrukāto simbolu skaitu kārtējā blogā? jo pateikt taču vienmēr ir tik daudz ko, un ai, kā nadzini niez no tā, ka ir labi trenēti.

kārdinājumi tiek sūtīti no augšas, kamēr nesagrēkosi, nesapratīsi. tātad, ļausimies grēka saldajai svētlaimei, līdz paliks sķebīgi nelabi un pēc izvemšanās un grēka atzīšanas mēs pazudīsim tuksnesī, draugi tika skumji gaidīs un vaicās, un trenēs savu egoismu. tā viņiem, asinsūcējiem, arī vajag!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

fū, vismaz spēju ieturēt nelielu pauzīti pirs šī kārtējā bļur ļur aizsākšanas, bet tjipa atradu risinājumu, tikai atkal, kā visur šajā dzīvē, visas vakances jau ir aizņemtas. :( visi taču nevar tikt uz radio swh strādāt par fredi un ufo. vot, ko nozīmē būt pirmajiem un ieņemt tirgus nišu. man tagad skāde. un vienlaicīgi es tagad rakstu jaunu bībeli. idiots. atbilde ta uz visu atkal jau ir "zināma". man vismaz nu pat "točno" zināma. bet, ziniet, es tagad kļuvu par to pretīgo maitu, kas kaut ko zina, smīkņā un nesaka. velns, trenēšu es tagad gribasspēku un cīnīšos ar kārdinājumiem. un jūs tā arī nekad neuzzināsiet, kas tas anonīmiķis vispār te pēkšņi uzradās. da zibens spēriens es esmu no skaidrām debesīm, ilūzija. redz, neizturēju, ļurinos. :) jā, jo es esmu līdz pretīgumam egoists. vot, tūlīt jums baigo gudrību uz paplātes sniegšu. sagatavojāmies. pies.

labi, jau labi, pastum jūs nedarījāt, tāpēc arī pies nesanāca, gudrība bija (ko gandrīz nespēju tagad atcerēties, par ko ļurināt gribēju) ka ir jāiemācās jebkuru savu idiotismu novest līdz absurdam, no kura uznāk vēmiens. un es tiešām tūlīt iemācīšos aiztīties no visa šitā, man pašlaik nespēja aizvērt ļurinātavu un vispār beigt ļurināt ar pārzviegtu vēderu un sākt strādāt ir problēma nr. 1. es sasteigti un ar patiesu baudu to risinu, vērojot, kā iekrītu nu jau vairs tikai apmēram uz katra otrā kārdinājuma kaut ko pateikt, bet nepaklusēt, un pie tā visa nesākt iekšēji vai pat ārēji smieties. un, ticiet man, es sasodīti ātri mācos, un tas ir sasodīti sāpīgi, bet es par to visu sasodīti laimīgs esmu, kaut gan sasodīti nogurstu, un ja jūs zinātu cil sasodīti slims es esmu (nopietni, bet nopietnāk, nekā padomājāt, bet patiesībā pašlaik topu izārstēts, vismaz cenšos sevi iemācīt kaut kam šajā pasaulē arī ticēt), tad arī jūs sasodīti labi to visu saprastu, kaut arī jūs tāpat visu sasodīti labi saprotam, jo esam sasodīti līdzīgi, tikai sasodīti baidāmies no šīs sasodīti vienkāršās un sasodīti diskriminējošās patiesības.

sasodīti liels un paldies par sasodīti labi pavadīto laiku, un sasodīti labi derētu iet pabeigt pabrokastot, jo sasodīti stulbi bija brokastu vidū izdomāt to sasodīti mazo nadziņu, caur kuru es sasodīti īsā laikā uzrakstīju sasodīti daudz sasodīti idiotisku lietu, kas patiesībā ir sasodīti rūgtas patiesības, par kurām es pat nemaz nenojautu sākdams rakstīt šo sasodīto komentāru un tagad sasodīti labi zinot, ka varētu turpināt sasodīti ilgi, ieturot šo sasodīti idiotisko stilu ar šīm sasodīti mazbūtiskajām un sasodīti atbilstošajām sasodītajam vienmēr nepieciešamajam stila izņēmumam atkāpēm no tā...

patiesībā es jau krietni daudzas pēdējās rindiņas krietni mezglojos, aizķēros, un veici labojumus. tā ka secinieties vien tālāk paši, bet es eju kost.

(Reply to this) (Parent)