"Uzbrukums risinājās 15. novembrī, trešdienā, ap pusvieniem. Teibe braucis no Ventspils uz mājām Popē. Ceļmalā ar paceltu roku stāvējis vīrietis – tā ap trīsdesmit gadiem – tīrās drēbēs, plastmasas kuļķeni rokā. Šoferis nodomājis, ka tas būs kāds strādnieku cilvēks, un stājies malā.

Kādu brīdi braukuši, runājuši par to, ka lietderīgi ir piesprādzēties, ka nelietderīgi ir pelnīt soda punktus. Par jauko laiku šoruden. Līdzbraucējs tērzējis tā lēnīgi, tomēr pēc dzēruma neesot smirdējis. Tad sācis taujāt pēc kāda neeksistējoša «taisna ceļa uz Pilteni». Kad Teibe, pēc tā lūkojot, piebremzējis, piepeši stopētājs izrāvis no maisa nazi, iesaucies: «Atvainojiet!» un cirtis ar to šoferim. Par laimi, asmens noslīdēja pa sejai priekšā pagrūsto roku, un auto salonā sākās izmisīga cīņa. Kaut gan uzbrucējs bija krietni jaunāks un fiziski raženāks, upurim izdevās viņu atbruņot, bet varmāka metās mežā. Asinīm noplūdis – vēl joprojām ar atņemto nazi vienā, bet mobilo telefonu otrā rokā, Teibe mēģināja nobalsot kādus palīgus. Garāmbraucošās mašīnas piebremzēja, taču, ieraugot šo skatu, atkal uzņēma gaitu. Pats kaut kā apsaitējis roku, Teibe izsauca policistus, un līdz pat vēlam vakaram viņi kopā ķemmējuši mežu, braukuši pa mājām. Taču nekā. Tikai pēc divām nedēļām atklājās, ka uzbrucējs, iespējams, jau tanī pašā naktī vai nākamajā dienā mežā pakāries."

(c) Imants Vīksne