pamēģini atmest domāšanu! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai tad tieši mīlestība nav nedomāšanas stāvoklis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas ir mīlestība?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sākumā saslimšana, vēlāk pieradums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ar šādu uzskatu varētu būt grūti dzīvot, pateisībā tas pauž vienīgi to, ka nekādas mīlestības nav, tikai afekta stāvoklis. bet tas nav viens un tas pats. mīlestība un afekta stāvoklis nav viens un tas pats.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kādēļ nav? Ir. Viekārši paskatamies no kā tad sastāv tā lieta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kādēļ nav? Tādēļ, ka tad to nav nemaz vērts saukt par mīlestību. Tad jāsauc par afekta stāvokli, ja tas nav nekas vairāk.

Es negribētu teikt, ka tā ir vienīgā mīlestības noteiksme, taču tā ir salīdzinoši veiksmīga - mīlestība ir jābūtība, nevis kaut kādas emocijas. Mīlestība ir noteikts attiecību veids, kas ietver sevī rūpes par sevi un par otru, atbildību, pienākumus. Veids, kā kļūt labākam cilvēkam, kā padarīt savu un otra, sev tuva un svarīga cilvēka dzīvi jēgpilnu. Mīlestība ir darbība. Tieši tāpēc, tā nav iespējama bez domāšanas, tā ir apzināta un ētiska prakse. Tad patiešām var teikt, ka mīlestība ir dzīves jēga. Pretējā gadījumā tā ir tikai slimība un pieradums, nekas vairāk. Var jau mīlēt arī rīteni - milzu sajūsma un eiforija brīdī, kad tas tikko iedāgāts, sajūta, ka horizonts paplašinās, bet vēlāk - ērts pārvietošanas līdzeklis, pie kura esi pieradis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mīlestība nebūt viennozīmīgi nav jautrība, jā, mīlestība ir rūpes, pienākumi, atbildība. Mīlot var kļūt arī sliktāks. Mīlestība var būt arī bezjēdzīga, tā var graut ne tikai tavu, bet arī otra dzīvi.

Mīlestība ir darbība. Jā, un gluži tāpat, kā citas darbības ir izskaidrojama un sadalāma mazākās darbībās un sajūtās. Bet principā ir divi posmi - iemīlēšanās, kura tiktiešām ir slimība (to gan ar var pamatot, labi zinot indivīdu) un mīlestība, kas jau ir savā ziņā pieradums, gan pie atbildības, gan pie rūpēm, gan pie prieka.

Par to vai tā ir dzīves jēga, iespējams, ir cilvēki kuriem tā ir dzīves jēga.

Par riteni - labs salīdzinājums, līdzīgi ir ar mīlestību, tikai tās gadījumā viss tiek apvīts ar daudz dažādiem skaistiem vārdiem un sarežģītām domām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, tu neko nesaprati. nav būtiski nosaukt kaut ko vārdā vai "sadalīt", veikt analīzi un tādā veidā nonākt pie "Patiesības". būtiski ir saprast, kā var ar to dzīvot. var izpreparēt tūkstošiem jēdzienu, bet dzīvot tā arī nespēt. nu kā tu dzīvosi tādu dzīvi, kur mīlestības vietā ir ritenis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu neko nesaprati - ir tāds skaists lozungs ar kuru paust domu, ka paši jūtamies par kādu lietu zinošāki un pārliecinātāki, viss ir skaisti, iespējams tas vairo tavu pašapziņu, bet neveicina domāšanu.

Var dzīvot gan ar to, gan bez tās. Paveries apkārt. Var dzīvot čakarējot sevi un citus, var arī dot un neprasīt atpakaļ, var arī būt līdzsvars, var.. To visu gan kāds, vēlams abi uzmana un vada, ne citādi.

Runa ir par saprasšanu, kas kādēļ notiek, arī mīlot kādu, arī iemīloties, arī šķiroties, tas ir dabiski, jautājums tikai, vai tu saproti iemeslus un cēloņus, vai tu domā līdzi..

Ja tu zini, ka mīlestība ir slimība un zini, ka vēlāk tā ir pieradums, tad mēģini nepierast un nepieradināt, uzcēties, bet zināt, ka tevi uzmetīs, atbalstīt, rūpēties. Vienmēr atceroties, ka tā ir opcija, nevis - man tas pienākas par to, ka es esmu.

Var izplūst skaistos vārdos, var piezemēties un palūkoties reāli, katram savs skatu punkts tuvāks un labāks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

palūkoties reāli :) bet tālāk? bet ko tālāk? es nerunāju par to, kas ir "reāli", es runāju par to, ka paturot prātā to, kā parasti notiek (nevis, kas ir reāli ir mīlestība, jo grozies kā gribi - tas ir tikai vārds un mēs varam domāt par tā lietojumu, nevis to, kas ir mīlestība), ka parasti ir nekontrolēta sajūsma, nepamatotas cerības, tad panīkums, pieradums un beigas, paturot prātā visu to, paturot prātā visas tās sāpīgās un bezjēdzīgās šķiršanās, kuru kontekstā arī pašas attiecības ir bezjēdzīgas, ir jādomā, kā var savādāk. tāpēc es saku - tā ir jābūtība, nevis esamība. nav tādas mīlestības. tāda arī nav iespējama, taču pastāv varbūtība, kā ar šādu uzstādījumu to var radīt daudz ilgstošāku un galvenais - jēgpilnāku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A, par ko es runāju.

Un, kam tad jābūt tālāk? :))

Tālāk, var tuvāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šeit arī sākas apzināta un ētiska prakse. nekādu brīnumlīdzekļu un recepšu nav, nekādu universālu līdzekļu, individuāls darbs, vai ideālā gadījumā - darbs pārī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Gribi par to parunāt? :))

Un vispār, ej, ka tu ar savu ētisko praksti :P Nafig, sarežģīt vienkāršas lietas, tev liekas, ka tad tas izklausīsies pārliecinošāk un gudrāk, ne vella - pretēji, daļa nesapratīs, citi smaidīs bārdā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu kāds vēl "pārliecinošāk un gudrāk"? savēji sapratīs. es, protams, varu pārformulēt to citos vārdos, bet, iespējams, tas aizņems pārāk daudz laika, tas ir, vairāk, nekā es šobrīd varu atļauties. bet es par to padomāšu, lai nezaudētu domas tvirtumu. tikai vēlāk.

(Reply to this) (Parent)

.. apzināta un etiska prakse .. :))) Šitais mani uzjautrināja..

(Reply to this) (Parent)

Grūti, protams, modelēt, kas būtu tas, ko es justu, ja būtu garīgi atpalikusi māte, kas baro bērnu, bet man ir neskaidras aizdomas, ka ja ir Dievs, kurš mūs varētu mīlēt, tad viņš justu ko līdzīgu.

(Reply to this) (Parent)