Eju pēc kellogsa...
Cilājot dzelžus aizdomājos (yeah...stundas laikā tomēr paspēj izdomāt visu dzīvi). Sapratu kurā savas dzīves posmā man kļuva vieglāk labāk paklusēt, nevis iebilst runātājam.
Tagad lekcijās, dažreiz, sanāk dzirdēt huiņu (visbiežāk manā mīļajā psiholoģijā). Visi cilvēki ir pelnījuši cieņu... Ne sūda! Ja Tu visus cieni, tad Tev ir sūdīgas novērošanas spējas un vārds 'cieņa' zaudē savu jēgu.
-Es cienu Tevi... Vel Juri. Pēteri arī. Arvīdu. Genādiju. VasīlijuAntonuEināruJāniOsvalduRobertu u.t.t.
Deģenerāti un pabiras nav manas cieņas vērti!
Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, kas saka, ka viņi var būt tikai mīļi un tuvi pret visiem. Tos mīlēt. Kas?! Tu bērnībā bieži tiki nomests zemē?

Bet ne par to stāsts. Sāku domāt, kurā brīdī kļuvu iejūtīgs pret stulbiem viedokļiem un sāku vienkārši klusēt.
ZING!
Atbilde. Pamatskola. Kad klases audzinātāja pasūdzējās fāterītim, ka dažām skolotājām no manis ir bail (srsly! No manis bail?! Es biju nicest kid around! Sīks treknulis šūzos ar emofrizūru, kurš nevienam ņihuja nedarīja pāri)... Un tad nu visu atlikušo pamatskolu un vidusskolu...ikreiz, kad man bija sūdīgākas atzīmes (un pat ja nebija nemaz tik sūdīgas) atklausījos tekstsus, ka man jābūt iejūtīgākam un, ka stundās jāizrāda interese, jo varbūt skolotāji mani nepamana... Jāizskatās priecīgam. Like... Mēs klasē bijām pie 20. Dauņi un klusās meitenes (a.k.a. kuņas) nerunāja. Es runāju.
So... Lai ko arī darītu - did it wrong. A tagad ieslēdzies pohujs un pat neiebilstu. Lai jau runā huiņu un priecājas. Cocksuckers. Cocksuckers and jews. Jew cocksuckers...

Un vel. Orientēšanās nav sports! Tā ir dabiska lieta, ko mēs ikviens darām ikdienā. Mēs orientējamies pilsētvidē. Jebkura 70 gadīga tante ar lieko svaru nav sportiste. Ejiet dirst.

Peace mazie. Mīlu jūs.