WE STILL BELIEVE

Cilājot dzelžus aizdomājos (yeah...stundas laikā tomēr paspēj izdomāt visu dzīvi). Sapratu kurā savas dzīves posmā man kļuva vieglāk labāk paklusēt, nevis iebilst runātājam.
Tagad lekcijās, dažreiz, sanāk dzirdēt huiņu (visbiežāk manā mīļajā psiholoģijā). Visi cilvēki ir pelnījuši cieņu... Ne sūda! Ja Tu visus cieni, tad Tev ir sūdīgas novērošanas spējas un vārds 'cieņa' zaudē savu jēgu.
-Es cienu Tevi... Vel Juri. Pēteri arī. Arvīdu. Genādiju. VasīlijuAntonuEināruJāniOsvalduRobertu u.t.t.
Deģenerāti un pabiras nav manas cieņas vērti!
Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, kas saka, ka viņi var būt tikai mīļi un tuvi pret visiem. Tos mīlēt. Kas?! Tu bērnībā bieži tiki nomests zemē?

Bet ne par to stāsts. Sāku domāt, kurā brīdī kļuvu iejūtīgs pret stulbiem viedokļiem un sāku vienkārši klusēt.
ZING!
Atbilde. Pamatskola. Kad klases audzinātāja pasūdzējās fāterītim, ka dažām skolotājām no manis ir bail (srsly! No manis bail?! Es biju nicest kid around! Sīks treknulis šūzos ar emofrizūru, kurš nevienam ņihuja nedarīja pāri)... Un tad nu visu atlikušo pamatskolu un vidusskolu...ikreiz, kad man bija sūdīgākas atzīmes (un pat ja nebija nemaz tik sūdīgas) atklausījos tekstsus, ka man jābūt iejūtīgākam un, ka stundās jāizrāda interese, jo varbūt skolotāji mani nepamana... Jāizskatās priecīgam. Like... Mēs klasē bijām pie 20. Dauņi un klusās meitenes (a.k.a. kuņas) nerunāja. Es runāju.
So... Lai ko arī darītu - did it wrong. A tagad ieslēdzies pohujs un pat neiebilstu. Lai jau runā huiņu un priecājas. Cocksuckers. Cocksuckers and jews. Jew cocksuckers...

Un vel. Orientēšanās nav sports! Tā ir dabiska lieta, ko mēs ikviens darām ikdienā. Mēs orientējamies pilsētvidē. Jebkura 70 gadīga tante ar lieko svaru nav sportiste. Ejiet dirst.

Peace mazie. Mīlu jūs.

Ikviens var būt šizofrēnisks.
Ikviens var runāt pilnīgu sūdu, kamēr pārējie nesaprot par ko cilvēks runā. Un tad viņi domā - bļe, viņš taču ir galīgi sapists! Ne sūda nesaprotu ko viņš runā!
Es to zinu, jo es to mēdzu izmantot uz mietpilsoniskākiem (?) cilvēkiem. Un tad viņi saka - bļe, viņš taču nav īsts! Neviens nespēj domāt tādu sūdu!
Katrs pazīst vienu psiho draugu, no kura teiktā ne sūda dažreiz nesaprot (atliek vien mūs ar Robertu noķert labā laikā kopā un tad jums būs watafaks).
Parasti šāda veida runāšanu izraisa atmiņas (sen redzēti attēli, atmiņas un viss pārējais uz ko prāts ir spējīgs). Lielā mērā tas pats darbojas arī ar visu pseidomākslinieciskumu.

Ļaujiet man demonstrēt pilnīga watafak sūda runāšanu frīstajlā...
Iztēlojies, ka tualetes papīrs vienā dienā sāk runāt! Tu vēlies apslaucīties pēc zaļpelēkā lāča ar riekstu gabaliņiem, bet papīrs sāk protestēt - ēēēēē, bļe! Mani vekseļi! Un tad, kad apslaucies papīrs sāk klepot un raudāt. Un palēnām miskaste kurā Tu glabā izlietotos tualetes papīrus kļūst par genocīda masu kapiem.
Pēc gadiem tualetes papīri dibina savas biedrības un pieprasa kompensācijas par viņu mirušajiem radiem. Taisa savus memoriālos pieminekļus uz kuriem uzdrukā aizgājēju vārdus - Zeva softis (4 kārtas) u.t.t.

Nu re. Tas taču nav tik grūti. Ikviens to var. Bet var arī aiziet vel tālāk. No konteksta izrauti vārdi arī ir labi, ja tos piemēro konkrēti nepiemērotām, pārspīlētām situācijām.

Šis būs klasisks piemērs (pirmais, kas iešāvās prātā). Ar Robertu gājām pa ielu. Runājām. Garām aizgāja vīrietis pār plecu pārmestu paklāju. Sarullētu.
Man sāka likties, ka tur ir līķis. Tad nu iztēlojos, ka no paklāja izkrīt cilvēka roka, kas ir zaļi sapuvusi un sāk rāpot manā virzienā. Tad paskatās uz mani un saka - mammu!
Tajā pat laikā Roberts bija iztēlojies milzīgus zirnekļus, kas bija pārņēmuši pilsēta ar tīkliem un uz ielām ēda cilvēkus.
That's how we roll.

Stāsta morāle... Huiņas runāšanu - jebkādā veidā ne vienmēr vajag uztvert kā kaut ko ļoti smieklīgu, vai ļoti watafak. Es lielā mērā savu humora izjūtu balstu uz tieši pārspīlētiem dzīves momentiem, vai pilnīgi neiespējamiem dzīves momentiem, kas mēdz izraisīt cilvēkiem sašutumu. Bet tieši tāpat kā es - to var jebkurš. Nevajag iedomāties, ka tas mūs padara unikālus bļe.

p.s. Mani vekseļi bļe!

*UPD* Bet varbūt ar šo un vel citiem šāda veida postiem, kas ir garas (bet galu galā interesantas *wink*) huiņas dzīšanu es patiesībā gatavojos ventilatora jaunajai sezonai. Kas to lai zin... Kas to lai zin.

Vai jūs kādreiz esat aizsējuši kurpju šņori otrādāk?Tā ka kreisā ļipa (jup...šis ir labākais vārds, kurš man ienāca prātā) aptinas ap labo, nevis otrādi.Sasodīti dīvaini...Visu dienu nevaru no tā attapties.

Vai jūs domājat kādreiz par to, ko varētu runāt tie cilvēki, kas ir uz mūžu notiesāti ar saviem cietuma biedriem?Nu labi.Pāris gados viņi izrunā viens otra dzīves sāpēs.Visu dzīvi...Nekas jauns nenotiek...
-Hei.Vai es Tev stāstīju par to reizi, kad es ar flešu sadūru to...
-JĀ!Jau piecas reizes.
Varbūt viņi spēlē burtu spēles.

Runājot par burtu spēlēm - es atklāju, ka esmu lielisks tajās.Čempions.Neatceros kādi īsti bija noteikumi, bet katrā ziņā ir dots sākuma teksts, ka - tāda un tāda čaļa kaķis ir ... un jāsauc īpašības ar vienu burtu.
Viss bija mierīgi.Līdz nonāca pie S burta.
...Kaķis ir : skaists, skaudīgs, sakarīgs, sabozies, sapīcis, smaržīgs, salds, slaids, stresains, skarbs, sūdains, smirdīgs, sifilis.
Sifilis nav īpašība?Ej dirst!Pareizā kontekstā - ir!
Bet grūti iztēloties divus zekus spēlējam spēlīti par kaķīti.