WE STILL BELIEVE

Kādreiz man bija attieksme. Biju lielais, ļaunais devour, kurš par visu dirsa (tas vel bija laikos, kad ciba vel nebija pamirusi). Zīmēja debīlus gomigzus un smīdināja ļaužus. Klausījās metālu un ar malaģetkām dzēra AB dambī. Viss bija sūds - viss bija slikti. Es biju kruts - man gari mati.
Nav ne jausmas kurā brīdī tas viss pazuda.
Pa ceļam satikti jauni draugi. Un ar tiem, kuri bija, nesaprotu - es pametu viņus, vai viņi mani. Vai man apnika malt vienu un to pašu.
Un tad skaties uz sevi tagad. Tetovēts lopiņš. Īsi apgrieztiem matiem. Strādā 14h darba dienas, lai kaut ko izveidotu. Laimīgi dzīvo (mums pat ir kaķis (un man besī kaķi)!). Gribi miljons tetovējumus.
Netusējos pa vecajām vietām. Tik pat kā nekomunicēju ar veco brandžu, jo saprotu, ka viņi turpina dzīvot kā pirms tam (and still talking shit to my back, bet tas jau ir cits stāsts).
Mūziku klausos to pašu. Un nejūtos ne pieaugušāks, ne nobriedušāks.
Laikam būt depresīvam palika nestilīgi un tāpēc kļuvu pozitīvs.

Ar sievu sarunājām, ka tad, kad es nomiršu (jo ir pilnīgi skaidrs, ka es nomiršu pirms viņas) viņa turpinās rakstīt manā klabē tā itkā es rakstītu no aizsaules. Tas būs tāds kā mans lol pat no lielā nezināmā.

Šodien ierados. Te apakšā ir nedaudz siltāks nekā es domāju.

Šis iet ārā cibiņ(-am/-ai) divi_g...KLIK KLIK!

Bet ja tā, tad man šāda ziema patīk labāk. Silts. Mežā ejot nav sajūta, ka kājas no aukstuma nokritīs. Nav jātīra sniegs ik pēc pāris stundām. Nav jāiet arī naktī piemest malka = malkas ekonomija.

Awsum ziema!

Jā. Es esmu bērnišķīgs pārāk bieži (bet par to jau nesen izteicos). Man pārāk bieži dažādos jautājumos ir  savs tizlais viedoklis, pie kura arī palieku un diskusijās ar mani ielaisties ir useless. Bieži vien cilvēkus saucu par idiotiem, lai gan pat viņus neesmu saticis irlā (thou gan jau, ka viņi ir idioti).
Bet man ir principi.
Jo īpaši strikti principi man ir par draudzību.
Es neiedalu draugus dažādās grupiņās. Nesalieku viņus kastītēs 'labi draugi', 'tuvi draugi', 'īpaši tuvi draugi'... Neredzu tam jēgu (šķirot kaut kādu informāciju kuru piegādā kādai no grupām, vai arī šķirot mīļumu, kuru izrādi kādai no noteiktajām grupām). Ja man ir draugi, tad viņi ir - mani draugi. That's it.
Ja viņiem vajag palīdzēt - es palīdzu kā varu.
Es viņiem visiem izrādu vienādu mīļumu un viņus visus vienādi mīlu kā savus draugus.
Pret visiem esmu vienādi atklāts (un šad tad diskusijas izvēršas par abpusēju rēkšanu, jo cilvēki zin, kāds pidars esmu un neuztver mani nopietni (THAT'S THE WAY TO GO!)).

Bet man arī ir pacietības mērs.
Man ir apnicis, ka cilvēks 100 reizes skrien sienā, mēģinot tai iztriekties cauri... Un pēc katra trieciena aizmirst cik bieza ir tā siena un mēģina vel reiz.
Man ir apnicis, ka iedala draugus šajās grupiņās.
Man ir apnicis izstiept roku un saprast, ka sveicienam to neviens negrib saņemt.
Man ir apnicis skatīties kā cilvēks pats sevi čakarē un kļūst par savu agrāko ēnu.
Man nepatīk, ja cilvēks domā, ka draugus var 'izmest'.
Un man pietrūkst spēka.

So nepisīsim viens otru un teiksim - čau. Lai pagātne paliek pagātnē.
Dziesma.

Pus karaļvalsts tam, kurš spēs man tomēr izskaidrot otro pozu, no kreisās, augšā... I just don't see it happenin'...

Eu! Brieži! Jāuzraksta kkas pozitīvs. Zinu, ka jums var likties, ka esmu ļoti negatīvs un pesimistisks...tā nav! Man vienkārši ir zems tolerances līmenis pret stulbumu un biežāk rakstu sūdu, nekā pasaku kko iedvesmojošu. Šī būs reize, kad centīšos būt iedvesmojošs. Pozitīvs!

Es vel arvien mēdzu patērēt metalmūziku lielos daudzumos. Tā ir noteikta garastāvokļa mūzika.
Es vel arvien labprāt eju uz metālkoncertiem un izkratu matus (nu - tipa), nobļauju balsi. Tā teikt- forši izlādējos un atbrīvojos.
Es vel arvien gaidu mīļu grupu jaunākos albumus.
Vienmēr visiem ir bijis skaidrs, ka es klausos tieši tādu mūziku (jo man liekas, ka armijas bikses un armijas zābaki ir visērtākais, funkcionālākais un izturīgākais apģērbs EVER!).
Bet jo vairāk es aizdomājos par visu to, ko esmu klausījos/klausos, jo es arvien vairāk jaunuļos (un ne tikai) nejūtu dvēseli vai kādu dziļāku domu. Es jūtu daudz dažādu emociju, kas caurstrāvo albumus, bet nav domas, morāles, stāsta (blast bīti, vajag vel BLĀĀĀĀST BĪTU!!TRTRTRTRTRRRRRR). Un ar šīm emocijām viegli var manipulēt (lai gan tā jau ir ar visa veida mūziku, ka var uzlikt kādu dziesmu-Tu atceries kkādu savas dzīves daļu un tās emocijas, kas Tev bija tolaik (tobiš - ķer kaifu no pagātnes emocijām/atmiņām)).
Mūzika - TEV IR JĀBŪT BRUTĀLAM, JO TĀDA IR PASAULE!

Pagaidām neizklausās diez ko pozitīvi, ne?

Un tad scēnā parādās hārdkōriņš. Nosper savu kāju stingri pie zemes, paskatās uz Tevi un lēni saka - pietiks dirst!
Tu redzi cilvēkus, kuriem vel nav 30 (šad tad viņiem pat ir tikai 20), bet viņi jau ir īgni un uzskata sevi par veciem. Viss ir slikti. Neveicas ik uz soļa. Neviens pietiekami nerespektē. Un tad viņi ir laimīgi tikai vienā noteiktā agregātstāvoklī (bet es nevēlos šo pārvērst par sXe postu, tāpēc paklusēšu).
Un es sēžu un skatos ar savu o_O sejas izteiksmi. Nopietni? Ja es kļūšu par tādu... ja es negribēšu iet izārdīties kādā koncertā... ja man viss hroniski būs slikti, tikai tādēļ lai kāds mani pažēlotu... ja es pārstāšu runāt muļķības un sadirsties ar cilvēkiem par sūdiem, lai gan nevajadzētu... ja es pārstāšu mētāt muļķīgus jokus... ja es beigšu lēkāt pa savu istabu/dzīvokli klausoties savas mīļākās dziesmas... ja es sevi pārstāšu uzskatīt par bērnu... NOŠAUJIET MANI!
Ir skumji, ja mēs aizmirstam to 'bērna sajūtu', kad gribas darīt muļķīgas lietas. Vel skumjāk, ja neko nedarām lai to noturētu un vienkārši palaižam prom, jo -hei, jāpieaug taču ho hooo!

<Bet... No viena grāvja otrā. Ir arī muļķīgi, ja nenoturi līdzsvaru un ieej tikai bērns fāzē. Atliec svarīgus darbus tikai lai darītu muļķīgas lietas. Un tas laikam sāk liecināt par cilvēka muļķību. Jo - hei! Man ir viss mūžs lai es varētu lēkāt apkārt un priecāties par dzīvi, too bad, ka man nav viss mūžs lai izdarītu šo darbu.>

Tā ir tā DIY (Do It Yourself mothafucka!) morāle. Pie visa pašam Tev vien jāstrādā.
Gribi labu fizisko formu - trenējies!
Gribi labākas atzīmītes skolā - mācies!
Gribi beigt justies kā sūds bez sirds - tad beidz! Kas Tev to liedz?! Es jau nu noteikti nē.
Ja Tu sēdēsi - īdēsi. Nekas nemainīsies un Tu nelietderīgi izmantosi enerģiju un to laiku, kas Tev ir dots.
Cilvēki paši sevi noskaņo. Vāji cilvēki pievēršas reliģijai (jo tikai dieviņš var palīdzēt). Un es jau nu nebūšu 'vājš cilvēks'. Ja man būs sūdi - es ar tiem tikšu galā.

To tad arī māca hārdkōriņš ar smaidu sejā. Tev ir viena dzīve. 80 gadi labākajā gadījumā. Iegūsti no tās visu. Atceries savu ģimeni, kura vienmēr būs ar Tevi un pie kuras vienmēr varēsi atgriezties. Atceries tos draugus, kuri ir nopelnījuši Tavu cieņu un kuru dēļ Tu būtu gatavs darīt it visu.
Ir tik daudz labu lietu Tev visriņķī, bet Tu tās nenovērtē.
Vai tas tiešām ir tā vērts?

Nedaudz vairāk kā pusgada laikā to man ir iemācījis hārdkōrs. Patiesībā gudrs vecis...
(Thou katrā scēnā jau ir pa kādam sapuvušam tomātam, kas neskatās ārpus rāmjiem un kurš nesajūt mūzikā dvēseli, bet gan tendenci. Tāpēc nav jāvaino viss kopums kā tāds... Ideja, kuru ticiet vai nē - kāds pat ievēro savā ikdienā)

Rezumējot visu... Mīļie brieži... Smaidiet, izbaudiet to, ka esat jauni. Priecājieties par dzīvi. Padariet darbus, kad tie jādara un turpiniet baudīt dzīvi. Neņemiet sūdus galvā un ja ņemiet, tad tikai tādēļ lai par tiem ieņirgtu. Novērtējiet lietas, kas jums ir. Nebaidieties riskēt. Palīdziet draugiem.
Lūk! Esmu atklājis jums dzīves jēgu... Būs vien pašam sava sekta jāveido!

Lai nebūtu tikai tukš teksts varat arī noklausīties smuku un jauku dziesmu no H2O. One Life, One Chance. Žēl, ka mēdzam to aizmirst.

And no one said it was gonna be easy
And I'm not afraid to try
And with the odds stacked up against me, I will have to fight
One life, one chance, gotta do it right!!!

AAAA! Nē... Tu tā nevari teikt par cilvēkiem, jo pats neesi sasniedzis neko dzīvē... Tu esi bērnudārznieks un nožēlojams.

U MAD bro?

Bet ja ar nopietnu aci ( o_O ) analizējam man veltītos apvainojumus, tad hmmm... Neviens par nevienu neko nevar spriest un cilvēka viedoklis kļūst bezjēdzīgs. Vai arī jāsasniedz kāds noteikts līmenis, kad esi (tipa) kko dzīvē sasniedzis un tad vari skatīties no augšas uz plebejiem lejā.
Labrīt... Cilvēkiem ir atšķirīgas prioritātes, mērķi, vērtības dzīvē + nevienam netiek doti vienādi sākumpunkti vienā un tajā pat laikā.
Sēdies - 2!
Un samierinies... Kaža ir sūds... Kivičs ir sūds... Freimanis bija sūds... Es esmu sūds...

Vēlos ar jums parunāt par aurām.

Vienmēr, kad ejot pa Brīvības ielu uz centru, aiz Dailes priecājos par smuko ēku. Vienīgais mīnuss, ka tā ir pamesta un biš nolaista. Bet vienmēr es pie sevis nodomāju, ka - damn, gribētu es tādā tomēr dzīvot, ja viņu pieremontētu.
Tikai vakardien uzzināju, ka tā ir čekas stūra māja (jo esmu no laukiem un slikti atceros adreses).
Un godīgi sakot...man vienalga - es viņā vel arvien gribu dzīvot!
Tāpēc man ir smieklīgi, kad cilvēki saka tādas lietas kā - tur pat nezinātājs ejot garām jūt sliktas auras...emmm... Nē. Izremontētu un totāli ievāktos.
Varētu sagaidīt brīdi, kad jamai cena nokritīsies smieklīgi zemu un tad jamo nopirkt! NICE!

Vel stulbi man liekas, ka koris Balsis pirms kāda laika centās ar dziedāšanu telpas iztīrīt no sliktajām aurām... Bet to varētu norakstīt uz Inta laumiņām, kas ar viņu runā.



-Mmm...es sajūtu sliktas vibrācijas no šī radiatora...
-Mmm...ej sajūtu, ka Tu bērnībā esi bieži nomests zemē.

Auras un vibrācijas no lietām ir tik pat liela miskaste kā indigo bērni un citas bullshit teorijas, kas galvenokārt radītas lai turētu vidējo un zemāko (mazāk domājošos indivīdus) slāni smukā pavadā. Esi labs puika, citādi pie Tevis atnāks lielais ļaunais vuzabauzafuasiz!

Man ir parādījies interesants paradums. Tiklīdz kāds sāk runāt par kristietību/reliģiju/baznīcu/tā-visa-krutumu man uzreiz aizslēdzas viss un es neko nedzirdu... Ignorēju nah.
Un šodien uzzināju, ka esmu sācis darīt tāpat, kad ūber uzpūstie trve senlatvieši ar piečurātām biksiņām stāsta par to, cik kruta ir viņu ūber trve senlatviešu tradīcijas, kuras smeļas spēku no zemes un Saules. Fuck off.
Man nebūt nekas nav pret reliģiju vai pagānismu, bet to biksēs čurāšanu un fanātismu daži cilvēki gan varētu beigt un paturēt pie sevis.

Laiks atkal darīt to, ko man tik ļoti patīk darīt... Gudri padirst par metālu.
Šodienas objekts...Jaunais Five Finger Death Punch albums...



Sākšu ar to, ka biju ūber liels grupas pirmā albuma fans. Albumam bija viss, ko man tajā laikā vajadzēja... Dusma, daudz - fuck you, agresīvi ģitārrifi, smuks kardāns un +/- ciešamas emolirikas. Jup... Tos varēja nosaukt par maniem pokelaikiem (lai gan sūds ar visu, bija vienkārši slikta kompānija), bet kaut kā izaugu (tipa (lai gan daudzi vel arvien turpat palikuši)). Lai saprastu, varat iečekot - The Way Of The Fist .
Otrais albums jau man sagādāja nelielu vilšanos. Lai gan nosaukums bija tāds uzrunājoš (War is the Answer). Interesanti, ka par šo albumu Lamb of God ģitārists izteicās, ka viņš tādu sūdu varētu nospēlēt nakts laikā ar vienu roku aiz muguras. Thou... Otrajā albumā grupa bija palikusi par vienu krutu ģitāristu mazāk... Un reāli klausāmas bija 2-3 dziesmas pieverot aci uz tehniskumu un liriku bezjēdzīgumu un aprobežotību.
Un tagad grupa ir izdevusi trešo plati. Sūds... Ja nevēlaties vilkt albumu es varu pastāstīt kā ir būvētas visas (VISAS) dziesmas šajā albūmā. Badass daļa sākumā, wuss vokāls, badass partija, wuss vokāls, tipa ļauns ģitārsōliņš, wuss vokāls, kas beidzas ar badass daļu. Un tā uz riņķi vien uz riņķi vien.
 Reāli - viena dziesma man no albumu patīk un tikai tādēļ, ka viņa skan jancīgi... 100 ways to hate. Nevis tāpēc, ka viņa izceļas ar ko ļoti krutu, vai sarežģītu... Tikai tādēļ, ka viņa izklausās jancīgi... Coming Down vispār izklausās pēc Nicklebacksūda.
Es varu saderēt... Ja kādā ballītēeeeh ar saviem wuss draugiem uzliktu 5FDP tad puse no wuss ļaužiem zinātu, kas tas ir, kas skan. Joks. Es neeju uz ballītēm ar saviem wuss draugiem.
Vel grupa turpina apgalvot, ka war is the answer un tajā pat laikā činkst, ka Far From Home... Un arī tas, ka vokāls (Ivans lol) apgalvo, ka ir amerikānis. Sūds ar Tevi draudziņ.

Rezumē. Ir jau kruti vienu albumu uztaisīt pāris songos paīmojot, bet ja turpina jau trešo albumu taisīt štancējot vienu un to pašu sūdu un vai cik man slikti - ejiet dirst. Aiciniet atpakaļ Darrelu un kļūstiet tehniskāki. Savādāk patiksiet tikai 13 gadīgām poke mauķelēm, kuru muzikālā gaume ir sūdainu dziesmu vel sūdīgākie remixi un kuras neatšķir thrashu no trasha.
Jāiet man, bļe, par mūzikas kritiķi.

Let's get some shit straight...
Vārdi ''es nedzeru'' izklausās vārgi. Tāpat arī izklausās ''es nelietoju alkoholu''. Bez mugurkaula. Nekas nenotiks arī, ja kādreiz iedzersi. Neuzliek nekādu atbildību. Hah! Nebūs jau pasaules gals...
Ja teiktu ''es labāk nocirstu sev galvu ar trulu īlenu (tilde man ierosināja labot vārdu uz 'pīlēnu', tagad nezinu, kas skanētu labāk), nekā dzertu'' - NOW WE'RE TALKIN'!
Tā vietā varētu cilvēki teikt ''es nedzeru, šajā noteiktajā laika posmā'', vai ''esmu nolēmis atturēties no alkohola, bet esmu atvērts piedāvājumiem...''. Tas vismaz būtu tuvāk patiesībai un cilvēki paši sev nemelotu.


Mārtiņš: šis tas visticamāk izbīdīsies ar Dimiteriem
Es: iesiet kopā apmētāt gejus ar sūdu maisiņiem?
Es: kļūsi par Dimitera labo roku?
un jā
šis bija onanēšanas joks
...
Es: neesi pēdējā laikā atradis vel kādu granātu?
Mārtiņš: nope, tikai mīnmetēja mīnas asti upē ^^
vispār bija zajebiss... forši apzināties to, ka varēja būt mirklis un viss cauri .
Es: ahujel ne
Mārtiņš: jo ne gredzena, ne drošinātāja virsū.
Es: tagad Tev bieži būs šādu mirkļu
jo
esmu dzirdējis, ka Dimiters gultā ir īsts spridzeklis!
Mārtiņš: idiots..
Es: toties asprātīgs idiots!
...
Es: paldies, ka uzplēs vecas brūces kropli
bet nekas
Dimiters Tev uzplēsīs jaunas

Puiši un meitenes - man atkal dzima viens no maniem ideālajiem plāniem!

Tātad...
Mēs novācamies kāda grupa. Nodibinām savu bezpelņas/nevalstisko (da hz kā jamo īsti sauc) organizāciju... Teiksim, ka mūsu galvenā prioritāte būs tautas saliedēšana vai kaut kas tāds. Bet tā nav svarīgā daļa.
Šī ir svarīgā daļa! Mūsu organizācija reizi gadā (vei reizi pusgadā, kā nu vēlēsieties) piešķirs kādam ievērojamam cilvēkam balvu. Nosauksim to par - Gada pilsonis. Tad nu pirmajā gadā piešķiram balvu Zatleram (vai vienalga, kam citam). Otrajā gadā mēs arī piešķiram balvu, tikai kādai citai ievērojamai personai. Šādi mēs jau esam pievērsuši mēdiju uzmanību.
Un tad... Trešajā gadā... Balvu saņem kāds no jums - biedri.
Protams trešajā gadā arī kaudzei ietekmīgu cilvēku izsūtīt paziņojumu : ''jūs esat nominēts Gada pilsoņa statusam''. Mēdiji ar nepacietību gaida, kas būs šī gada pilsonis. BAM! Edžus K. KURŠ IR EDŽUS K?!
ES!
Ahahahhahahaaa! Un tad savā CV var ierakstīt, ka esi uzvarējis Vairu Vīķi Freibergu un Gido Kokaru, Māri Sirmo vispār atstājot ēst putekļus.
Nāk ceturtais gads.
-Piedod Kauper, bet nominēts ir Toms L...Nespīd!
Tad piektajā gadā atkal kādu ievērojamu un atkal kādu no mūsējiem.

Tātad... Jautājums biedri. Kurš ir ar mani un kā sauksim savu bezpeļņas organizāciju?
[thou jau paredzu, ka būsiet neatsaucīgi dīkdieņi]

Cilājot dzelžus aizdomājos (yeah...stundas laikā tomēr paspēj izdomāt visu dzīvi). Sapratu kurā savas dzīves posmā man kļuva vieglāk labāk paklusēt, nevis iebilst runātājam.
Tagad lekcijās, dažreiz, sanāk dzirdēt huiņu (visbiežāk manā mīļajā psiholoģijā). Visi cilvēki ir pelnījuši cieņu... Ne sūda! Ja Tu visus cieni, tad Tev ir sūdīgas novērošanas spējas un vārds 'cieņa' zaudē savu jēgu.
-Es cienu Tevi... Vel Juri. Pēteri arī. Arvīdu. Genādiju. VasīlijuAntonuEināruJāniOsvalduRobertu u.t.t.
Deģenerāti un pabiras nav manas cieņas vērti!
Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, kas saka, ka viņi var būt tikai mīļi un tuvi pret visiem. Tos mīlēt. Kas?! Tu bērnībā bieži tiki nomests zemē?

Bet ne par to stāsts. Sāku domāt, kurā brīdī kļuvu iejūtīgs pret stulbiem viedokļiem un sāku vienkārši klusēt.
ZING!
Atbilde. Pamatskola. Kad klases audzinātāja pasūdzējās fāterītim, ka dažām skolotājām no manis ir bail (srsly! No manis bail?! Es biju nicest kid around! Sīks treknulis šūzos ar emofrizūru, kurš nevienam ņihuja nedarīja pāri)... Un tad nu visu atlikušo pamatskolu un vidusskolu...ikreiz, kad man bija sūdīgākas atzīmes (un pat ja nebija nemaz tik sūdīgas) atklausījos tekstsus, ka man jābūt iejūtīgākam un, ka stundās jāizrāda interese, jo varbūt skolotāji mani nepamana... Jāizskatās priecīgam. Like... Mēs klasē bijām pie 20. Dauņi un klusās meitenes (a.k.a. kuņas) nerunāja. Es runāju.
So... Lai ko arī darītu - did it wrong. A tagad ieslēdzies pohujs un pat neiebilstu. Lai jau runā huiņu un priecājas. Cocksuckers. Cocksuckers and jews. Jew cocksuckers...

Un vel. Orientēšanās nav sports! Tā ir dabiska lieta, ko mēs ikviens darām ikdienā. Mēs orientējamies pilsētvidē. Jebkura 70 gadīga tante ar lieko svaru nav sportiste. Ejiet dirst.

Peace mazie. Mīlu jūs.

Un ja jūs domājat, ka es nevajadzīgi gari spamoju... Tad ejiet trzt. Ciba lēnām mirst un esmu viens no retajiem, kas raksta funny huiņu day-to-day. Ja sakat, ka pārāk gari rakstu savu huiņu... Tad ejiet trzt. Visu varētu pateikt īsāk, bet tas laupītu tik daudz skaistu un izteiksmes līdzekļiem bagātu brīžu!

Ikviens var būt šizofrēnisks.
Ikviens var runāt pilnīgu sūdu, kamēr pārējie nesaprot par ko cilvēks runā. Un tad viņi domā - bļe, viņš taču ir galīgi sapists! Ne sūda nesaprotu ko viņš runā!
Es to zinu, jo es to mēdzu izmantot uz mietpilsoniskākiem (?) cilvēkiem. Un tad viņi saka - bļe, viņš taču nav īsts! Neviens nespēj domāt tādu sūdu!
Katrs pazīst vienu psiho draugu, no kura teiktā ne sūda dažreiz nesaprot (atliek vien mūs ar Robertu noķert labā laikā kopā un tad jums būs watafaks).
Parasti šāda veida runāšanu izraisa atmiņas (sen redzēti attēli, atmiņas un viss pārējais uz ko prāts ir spējīgs). Lielā mērā tas pats darbojas arī ar visu pseidomākslinieciskumu.

Ļaujiet man demonstrēt pilnīga watafak sūda runāšanu frīstajlā...
Iztēlojies, ka tualetes papīrs vienā dienā sāk runāt! Tu vēlies apslaucīties pēc zaļpelēkā lāča ar riekstu gabaliņiem, bet papīrs sāk protestēt - ēēēēē, bļe! Mani vekseļi! Un tad, kad apslaucies papīrs sāk klepot un raudāt. Un palēnām miskaste kurā Tu glabā izlietotos tualetes papīrus kļūst par genocīda masu kapiem.
Pēc gadiem tualetes papīri dibina savas biedrības un pieprasa kompensācijas par viņu mirušajiem radiem. Taisa savus memoriālos pieminekļus uz kuriem uzdrukā aizgājēju vārdus - Zeva softis (4 kārtas) u.t.t.

Nu re. Tas taču nav tik grūti. Ikviens to var. Bet var arī aiziet vel tālāk. No konteksta izrauti vārdi arī ir labi, ja tos piemēro konkrēti nepiemērotām, pārspīlētām situācijām.

Šis būs klasisks piemērs (pirmais, kas iešāvās prātā). Ar Robertu gājām pa ielu. Runājām. Garām aizgāja vīrietis pār plecu pārmestu paklāju. Sarullētu.
Man sāka likties, ka tur ir līķis. Tad nu iztēlojos, ka no paklāja izkrīt cilvēka roka, kas ir zaļi sapuvusi un sāk rāpot manā virzienā. Tad paskatās uz mani un saka - mammu!
Tajā pat laikā Roberts bija iztēlojies milzīgus zirnekļus, kas bija pārņēmuši pilsēta ar tīkliem un uz ielām ēda cilvēkus.
That's how we roll.

Stāsta morāle... Huiņas runāšanu - jebkādā veidā ne vienmēr vajag uztvert kā kaut ko ļoti smieklīgu, vai ļoti watafak. Es lielā mērā savu humora izjūtu balstu uz tieši pārspīlētiem dzīves momentiem, vai pilnīgi neiespējamiem dzīves momentiem, kas mēdz izraisīt cilvēkiem sašutumu. Bet tieši tāpat kā es - to var jebkurš. Nevajag iedomāties, ka tas mūs padara unikālus bļe.

p.s. Mani vekseļi bļe!

*UPD* Bet varbūt ar šo un vel citiem šāda veida postiem, kas ir garas (bet galu galā interesantas *wink*) huiņas dzīšanu es patiesībā gatavojos ventilatora jaunajai sezonai. Kas to lai zin... Kas to lai zin.

A tas ir dzīves cikls.Nodomāju.
Kad biju sīks abi brō mani uzmanīja un aiz manis savāca sūdus (literally).
Pēdējās abas dienas es to pašu daru brō sīkajai meitai.
Un viņa vāks manus bērnus un aiz maniem bērniem.
Un mani bērni vāks viņu un aiz viņas bērniem.
Tas ir dzīves cikls, ka es jums saku!

Vai jūs kādreiz esat aizsējuši kurpju šņori otrādāk?Tā ka kreisā ļipa (jup...šis ir labākais vārds, kurš man ienāca prātā) aptinas ap labo, nevis otrādi.Sasodīti dīvaini...Visu dienu nevaru no tā attapties.

Vai jūs domājat kādreiz par to, ko varētu runāt tie cilvēki, kas ir uz mūžu notiesāti ar saviem cietuma biedriem?Nu labi.Pāris gados viņi izrunā viens otra dzīves sāpēs.Visu dzīvi...Nekas jauns nenotiek...
-Hei.Vai es Tev stāstīju par to reizi, kad es ar flešu sadūru to...
-JĀ!Jau piecas reizes.
Varbūt viņi spēlē burtu spēles.

Runājot par burtu spēlēm - es atklāju, ka esmu lielisks tajās.Čempions.Neatceros kādi īsti bija noteikumi, bet katrā ziņā ir dots sākuma teksts, ka - tāda un tāda čaļa kaķis ir ... un jāsauc īpašības ar vienu burtu.
Viss bija mierīgi.Līdz nonāca pie S burta.
...Kaķis ir : skaists, skaudīgs, sakarīgs, sabozies, sapīcis, smaržīgs, salds, slaids, stresains, skarbs, sūdains, smirdīgs, sifilis.
Sifilis nav īpašība?Ej dirst!Pareizā kontekstā - ir!
Bet grūti iztēloties divus zekus spēlējam spēlīti par kaķīti.