Par draudzību...
Jā. Es esmu bērnišķīgs pārāk bieži (bet par to jau nesen izteicos). Man pārāk bieži dažādos jautājumos ir  savs tizlais viedoklis, pie kura arī palieku un diskusijās ar mani ielaisties ir useless. Bieži vien cilvēkus saucu par idiotiem, lai gan pat viņus neesmu saticis irlā (thou gan jau, ka viņi ir idioti).
Bet man ir principi.
Jo īpaši strikti principi man ir par draudzību.
Es neiedalu draugus dažādās grupiņās. Nesalieku viņus kastītēs 'labi draugi', 'tuvi draugi', 'īpaši tuvi draugi'... Neredzu tam jēgu (šķirot kaut kādu informāciju kuru piegādā kādai no grupām, vai arī šķirot mīļumu, kuru izrādi kādai no noteiktajām grupām). Ja man ir draugi, tad viņi ir - mani draugi. That's it.
Ja viņiem vajag palīdzēt - es palīdzu kā varu.
Es viņiem visiem izrādu vienādu mīļumu un viņus visus vienādi mīlu kā savus draugus.
Pret visiem esmu vienādi atklāts (un šad tad diskusijas izvēršas par abpusēju rēkšanu, jo cilvēki zin, kāds pidars esmu un neuztver mani nopietni (THAT'S THE WAY TO GO!)).

Bet man arī ir pacietības mērs.
Man ir apnicis, ka cilvēks 100 reizes skrien sienā, mēģinot tai iztriekties cauri... Un pēc katra trieciena aizmirst cik bieza ir tā siena un mēģina vel reiz.
Man ir apnicis, ka iedala draugus šajās grupiņās.
Man ir apnicis izstiept roku un saprast, ka sveicienam to neviens negrib saņemt.
Man ir apnicis skatīties kā cilvēks pats sevi čakarē un kļūst par savu agrāko ēnu.
Man nepatīk, ja cilvēks domā, ka draugus var 'izmest'.
Un man pietrūkst spēka.

So nepisīsim viens otru un teiksim - čau. Lai pagātne paliek pagātnē.
Dziesma.