Kādreiz man bija attieksme. Biju lielais, ļaunais devour, kurš par visu dirsa (tas vel bija laikos, kad ciba vel nebija pamirusi). Zīmēja debīlus gomigzus un smīdināja ļaužus. Klausījās metālu un ar malaģetkām dzēra AB dambī. Viss bija sūds - viss bija slikti. Es biju kruts - man gari mati.
Nav ne jausmas kurā brīdī tas viss pazuda.
Pa ceļam satikti jauni draugi. Un ar tiem, kuri bija, nesaprotu - es pametu viņus, vai viņi mani. Vai man apnika malt vienu un to pašu.
Un tad skaties uz sevi tagad. Tetovēts lopiņš. Īsi apgrieztiem matiem. Strādā 14h darba dienas, lai kaut ko izveidotu. Laimīgi dzīvo (mums pat ir kaķis (un man besī kaķi)!). Gribi miljons tetovējumus.
Netusējos pa vecajām vietām. Tik pat kā nekomunicēju ar veco brandžu, jo saprotu, ka viņi turpina dzīvot kā pirms tam (and still talking shit to my back, bet tas jau ir cits stāsts).
Mūziku klausos to pašu. Un nejūtos ne pieaugušāks, ne nobriedušāks.
Laikam būt depresīvam palika nestilīgi un tāpēc kļuvu pozitīvs.