WE STILL BELIEVE

Tagad, kamēr sieva iegūst krāsas uz savas miesas un esmu viens pa mājām, varu uzrakstīt savu atmiņstāstu/padomu.

Varbūt noderēs, kādiem Cibas tīnīšiem. Ja tādu te vel vispār ir... Lai gan dažreiz man liekas, esmu pēdējais Cibas tīneidžermohikānis.
Tātad. Lieliskais padoms. Ir viens ļoti labs veids kā zināt, kad getafakot prom no attiecībām. Tas ir brīdis, kad draudzene uzdāvina (vai iesaka) izlasīt kādu attiecību grāmatu.
Atceros, ka pirms gadiem kkad saņēmu laikam dzimšanas dienā tādu grāmatu no savas tā laika draudzenes. Un šī grāmata varbūt ir iemesls kāpēc es viņu saucu par tā laika draudzeni un nekā vairāk lol. Katrā ziņā tā bija kāda muļķīga grāmata pie tam smieklīgais fakts par grāmatas dāvināšanu ir tajā, ka tā laika draudzene bija izlasījusi pati nepareizi nosaukumu un to nopirkusi. Nosaukums, ja atmiņa neviļ bija kkas 'Kāpēc vīrieši melo un sievietes raud'. Izlasījusi viņa savā prātā bija 'Kāpēc vīrieši melo un sievietes tādēļ raud'. Freidonkulis varētu kko par šo visu pateikt.

Iesākumā jau mēģināju lasīt. Bet tika malts viens un tas pats uz riņķi. Un tad vel kādas pāris simts reizes pārmalts un ne pie kādiem jauniem secinājumiem nenonācu.

Moš tā ir laba dāvana. Bet tas ir kaut kāds sava veida egoisms pateikt otrai pusei - Tev, bļe, jākļūst savādākam/labākam. A huļi? Ja kādas problēmas - tur ir durvis.

Kāpēc es par šo visu rakstu. Pirms kādām dienām, vienam no bestfrendiem bija līdzīga situācija. Viņš gan izlasīja grāmatu, ko viņam ieteica izlasīt. Viņš to pat atzinīgi novērtēja. Tikai lieta, tāda, ka viņa draudzene nu jau ir ex, jo ir maza stulba meitenīte.

Un besides. Neizlasīju to sūdgrāmatu, bet domāju, ka esmu izaudzis par pietiekami labu indivīdu. Vismaz labāku par dažu citu!

Kādreiz man bija attieksme. Biju lielais, ļaunais devour, kurš par visu dirsa (tas vel bija laikos, kad ciba vel nebija pamirusi). Zīmēja debīlus gomigzus un smīdināja ļaužus. Klausījās metālu un ar malaģetkām dzēra AB dambī. Viss bija sūds - viss bija slikti. Es biju kruts - man gari mati.
Nav ne jausmas kurā brīdī tas viss pazuda.
Pa ceļam satikti jauni draugi. Un ar tiem, kuri bija, nesaprotu - es pametu viņus, vai viņi mani. Vai man apnika malt vienu un to pašu.
Un tad skaties uz sevi tagad. Tetovēts lopiņš. Īsi apgrieztiem matiem. Strādā 14h darba dienas, lai kaut ko izveidotu. Laimīgi dzīvo (mums pat ir kaķis (un man besī kaķi)!). Gribi miljons tetovējumus.
Netusējos pa vecajām vietām. Tik pat kā nekomunicēju ar veco brandžu, jo saprotu, ka viņi turpina dzīvot kā pirms tam (and still talking shit to my back, bet tas jau ir cits stāsts).
Mūziku klausos to pašu. Un nejūtos ne pieaugušāks, ne nobriedušāks.
Laikam būt depresīvam palika nestilīgi un tāpēc kļuvu pozitīvs.

Vakarnakt ap pus2iem kkur...
e - Dagnij...Tu guli?
d - ......nē...
e - man liekas, ka siena elpo.

Un ka es jums saku - viņa elpoja. Sākumā domāju, ka es kkā dīvaini elpoju, bet kad uz mirkli beidzu elpot, elpošana sienā turpinājās. I'm freakin' out here!

Vakardien darbā skanēja Eiropas hīti vai kas tāds. Tad ap kādiem 12iem man bija...
Es - Eu, šitā dziesma jau pirms brīža skanēja.
Sieva - ...Tā nav dziesma, tas ir sūds.
Un man bija - es Tevi tik ļoti mīlu ^_____^ .

Patiesībā divi_g ir lielisks cibiņš un uz viņu tik ļoti iespringu, jo man skauž viņa lieliskā dzīve.

Nu lol. Varētu padomāt, ka esmu pasaules ļaunākais un atriebīgākais cilvēks, kurš paturēs vecus sūdus uz sirds un pieminēs pus mūžu.
Ja gribētu spēlēt kariņu, tad jau sen būtu nodedzinājis mājas un smējies.
Tā vietā sapratu, ka nav jēgas un biš jāpaaugas.

Because I will be here tomorrow and I will be here next year

Šodiena nebija ne ar ko īpaša. Ohhh wait, nē. Pag... Es taču salauzu kājas pirkstu darbā.
So... Long story short. Rīt neeju uz lekcijām. 6dien eju uz Sanctimony. Svētdien atsāku iet uz darbu, jo netaisos 4 nedēļas sēdēt mājās dēļ tāda sīkuma.

Visi sākuši pēkšņi kačāties un nodarboties ar sportiem. Nuuuuu... Es pēdējo gadu dien dienā pavadu treniņos. Man vel arvien plānā (kad ar sievu atradīsim labāku mitekli un kad finanses to ļaus) ir tas, ka vēlos istabā normālu stieni ar svariem. Citādi hantele + pumpēšanās + handstand pushups ir kkā par maz.
+ es laikam totāli sākšu dzert proteīnkokteiļus lai uzbarotos, savādāk nevaru dabūt vairāk par 73 lai arī cik daudz ēstu.
Lūk. Ieraksts ieraksta pēc jo ir pavasara/vasaras sportošanas masu psihoze. Priekā!

Cik ātri gan mēs apklustam, kad kāds piedraud mums salauzt seju :) .
Un jā... Vel arvien Stone Cold garīgaisWHAT.

Sniega vērpetes vijās kaislīgi dejojot ap laternu dzeltenajām gaismām. Pa ielu ik pa laikam nesteidzīgi aizbrauca, kāda vientuļa mašīna, kura acīmredzami iemaldījusies ne tajā rajonā. Neparasti liels klusums valdīja uz šīs ielas, lai gan tā atradās gandrīz pašā Rīgas centrā. Netipisks un nedabīgs.
Vienīgā dzīvībā radība bija ielas malā stāvošais tēls...
Pēkšņi tumsā, kas sakustējās un iznāca laternu gaismā. Divi stāvi steidzīgi, bet tajā pat laikā piesardzīgi soļoja pretī trešajam. Viens no cilvēkiem, bija garš un izkāmējis, otrs - sīks un uzkrītoši apaļīgs.
-Biedri... Beidzot jūs ierodaties, - sveicināja abus pienākušos sākotnējais vientuļnieks. Viņa balsī varēja just vieglu aizvainojumu.
Viņa bārda bija apsarmojusi no aukstuma, kas valdīja uz ielas. Vaigu sārtumu tikai manāmi varēja nojaust nedabīgajā gaismā.
-Piedod. Tā sanāca, - kautrīgi rukšķošā balsī atbildēja mazākā un resnākā no sievietēm. Neskatoties uz bargo salu, laternu gaismas viņas vaigos viegli atstarojās.
-Mēs pieklājīgi nokavējām. - atbildēja garākā no sievietēm
Atskanēja histērisku, nedabīgu smieklu lavīna.
-Ha ha ha. Šo Tu labi pateici! Tu vienmēr esi bijusi nevaldāmi asprātīga, - teica vientuļnieks. -Vai pārliecinājāties, lai jums neviens neseko?!
-Protams, Pē, mēs pa ceļam nomainījām vairākus trolejbusus, abas ierunājās teju vai vienlaicīgi.
-Labi, tad sekojiet - dosimies manas mītnes siltajās skavās.

...
Tumša bezlogu telpa. Galds. Trīs krēsli. Uz galda vientuļi deg svece.
-Lūdzu, piesēdiet, - ar rokas žestu norādot uz krēsliem teica vīrietis.
Visi apsēdās.
-Domāju, mēs visi zinām kāpēc esam sanākuši, - drūmā balsī teica izkāmējusī sieviete.
Istabā valdīja kapa klusums, vienīgā skaņa bija apalītes mutes čāpstināšana. Šķiet, nākot iekšā istabā, viņa bija nemanāmi paspējusi iestumt mutē kaut ko, kas iepriekš bija paslēpts RIMI maisiņā.
-Mhmmmm, - viņa gari novilka pie viena norijut sulīgu kumosu. Viņas taukainajos vaigos atspīdēja pat niecīgā sveces gaisma.
-Problēma ir samilzusi un situācija drīz kļūs nekontrolējama, - vīrietis pravietiski uzrunāja savas viešņas. Balsī varēja saklausīt gan bailes un izmisumu, gan arī klaju naidu. Šķita, viņam pašam ir pretīgi dzirdēt, ko tikko pateicis.
-Viņi ir jāaptur, - izsaucās kārnā sieviete.
Tuklā turpināja čāpstināt.
-Viņu nekaunība nav robežu! Man bail... - kārnās sievietes balss ietrīcējās, bet acīs uz mirkli iezagās bailes -...bail, ka mēs netiksim galā ar mums uzlikto atbildību. Mēs apkaunosim mūsu vārdus un piešķirto godu! Par mums smiesies! Uz mums rādīs ar pirkstiem un smiesies! Viņi par mums atklāti ņirgāsies!- sieviete burtiski sabruka.
-NEĻAUJIES PANIKAI! - nodārdēja vīrieša balss - Viņi nezina, kā mēs izskatāmies. Viņi par mums NEKO nezina. Mēs esam drošībā. Pagaidām...
Resnule joprojām kaut ko vilka ārā no maisiņa.
-Es domāju, ka visi zinām, kas mums jādara...- drūmi ierunājās kārnā sieviete. Viņa bija apkopojusi visu savu dūšu, lai spētu pateikt to, kas bija sakāms. Nu jau trīcēja ne tikai viņas balss, bet arī viss ķermenis.
- ...mums viņi jāneitralizē...- pateikusi šos vārdus sieviete sāka skaļi elsot. Beidzot tas bija pateikts, -mums jāatrod jelkāds iegansts, lai viņus likvidētu uz visiem laikiem.
- NĒ! Es nevēlos kļūt par vienu no viņiem, mums jābūt saprātīgiem, katram solim ir jābūt kā nedēļu pārdomātam šaha gājienam. Sākumā mēs lēni un nemanāmi sāksim slēpt viņu tekstus... Mēs izprovocēsim uz sevi uguni, bet tā ir mūsu vienīgā izeja - vīrieša seja savilkās histēriskā smīnā - tā ir mūsu vienīgā iespēja šos kretīnus uz visiem laikiem izbanot no pajautā komūnas.
-Jā, Pēzērkā, Tev taisnība. Mums jāaizstāv mūsu komūna. Mums tā jāglābj pat ja cena ir tik mežonīga. - nočāpstināja treknule.
-Mēs esam vienīgie, kas spēs glābt šo komūnu. Mēs esam tās aizstāvji. Mums ir dotas ne tikai privilēģijas, bet arī atbildība!
-Jā! - viņi vienbalsīgi izkliedza.
-Bans! - sātaniskā balsī noaurojās resnā.

...
Vēl kādu brīdi viņi apsprieda jaunākās tendences komūnā, salīdzināja dažādus grafikus.
Sapulce beidzās 23:36. Pirmā aizgāja divi_g vēlarvien meklējot kādas belaša paliekas RIMI maisiņā. Žagata viņai sekoja pāris minūtes vēlāk, lai kāds abas nejauši nepamanītu kopā.
Kad pzrk bija palicis telpā viens pats, viņs no galda apakšas izvilka diktofonu un pieliekot to pie mutas nosauca sapulces nr., datumu, laiku, kad ieraksts veikts un personas, kas piedalījušās.
Trīs cilvēki aizvadīja šo nakti raudot.
Vientulība ir kuce.

P.S. Raksta materiālus apstrādājām kopā ar affairčegu.

Kā jau drošvien piefiksējāt manos iepriekšējos postos - 6dien tikām pie truša, jo tuvojās Valentīndiena un man atmaiga sirds.

Civilsieva mani nelika mani mierā jau labu laiku. 'Par ko tad šoreiz,' jautāsiet. Tad nu redz, sievai ir parastais sieviešnetikums ar visiem dzīvnieciķiem, kas skrien, rāpo, lido (savulaik pat brīvprātīgajā darbā strādāja dzīvnieku patversmē, bet par to vēlāk stāsta gaitā). Jau kādu laiku man tika teikts, ka vajag... Bet visu laiku es iebildu...( dzīvnieka bildes )

Neviens negrib piekāpt ciemos ar matu dzenamo mašīnīti un nogriezt man matus nah?

Jau ieminējos šiterī, ka šodien gandrīz nožņaudzu kaimiņa veco suni. Nekas fancy...
Nācu mājās no lekcijām. Izrādās gudrais õpis bija aplicis kkā siksnu ap durvju rokturi, lai tā nemaisītos pa rokām/kājām kamēr pārbauda pastkastīti. Tad nu es nāku un taisu vaļā kāpņu telpas durvis. Liekas, ka viņas ir biš ieķērušās, tāpēc rauju stiprāk, rezultātā žņaudzot suni. Bet laikam õpis paspēja noņemt siksnu un viss kārtībā.
Tikai uz mani skatījās ar tādu pārmetošu skatienu.
Un nē, es neatvainojos.

Es šai caurejai dodu 9 no 10 sūdiem. Skalā, kurā 1 ir tikai manāms sašķidrinājums un 10 ir asiņu diršana... Un jā. Manā dzīvē tiešām nenotiek nekas aizrajoš, lai es par to rakstītu.

Mans badass statuss kursabiedreņu vidū biš kritās.
E - Es iešu pirmais eksāmenā runāt, man pēc tam vienkārši jāskrien brāļa slimo meitu uzmanīt.
Seko kopistiskais aaaaaawwwww

Mutiskais seksāmens. LIKE A BOSS.
Pirms iešanas iekšā...
Anna - Nebūtu labi izvilkt par UNESCO.
E - Totāli.
Ieeju iekšā un izvelku par UNESCO.FFFFFFUUUUUUUU.jpg
Bet labi norunāju.

Visi te par saviem jaungadiem. Ok. Es arī.

Jaunais gads tika sagaidīts lieliskā kompānijā ar cilvēkiem, no kuriem dažs labs nebija satikts veselu mūžību. Tika spēlētas galda spēles. Tika daudz garšīgi ēsts. Tika runātas muļķības.
Uz tiltiņa skatījāmies kā no visām pusēm salūto (wut?). Ar bro hardbasojām pa tiltiņu un taisījām pacanu bildes.
Pēc tam ap diviem gājām ar kājām mājās un viss mierīgi, forši un smuki.
Sen nebija tik forši sagaidīts jaunais gads.

Paldies!