Valzirga ahileja papēdis sviesta beku marinādes gūstā!
Ikviens var būt šizofrēnisks.
Ikviens var runāt pilnīgu sūdu, kamēr pārējie nesaprot par ko cilvēks runā. Un tad viņi domā - bļe, viņš taču ir galīgi sapists! Ne sūda nesaprotu ko viņš runā!
Es to zinu, jo es to mēdzu izmantot uz mietpilsoniskākiem (?) cilvēkiem. Un tad viņi saka - bļe, viņš taču nav īsts! Neviens nespēj domāt tādu sūdu!
Katrs pazīst vienu psiho draugu, no kura teiktā ne sūda dažreiz nesaprot (atliek vien mūs ar Robertu noķert labā laikā kopā un tad jums būs watafaks).
Parasti šāda veida runāšanu izraisa atmiņas (sen redzēti attēli, atmiņas un viss pārējais uz ko prāts ir spējīgs). Lielā mērā tas pats darbojas arī ar visu pseidomākslinieciskumu.

Ļaujiet man demonstrēt pilnīga watafak sūda runāšanu frīstajlā...
Iztēlojies, ka tualetes papīrs vienā dienā sāk runāt! Tu vēlies apslaucīties pēc zaļpelēkā lāča ar riekstu gabaliņiem, bet papīrs sāk protestēt - ēēēēē, bļe! Mani vekseļi! Un tad, kad apslaucies papīrs sāk klepot un raudāt. Un palēnām miskaste kurā Tu glabā izlietotos tualetes papīrus kļūst par genocīda masu kapiem.
Pēc gadiem tualetes papīri dibina savas biedrības un pieprasa kompensācijas par viņu mirušajiem radiem. Taisa savus memoriālos pieminekļus uz kuriem uzdrukā aizgājēju vārdus - Zeva softis (4 kārtas) u.t.t.

Nu re. Tas taču nav tik grūti. Ikviens to var. Bet var arī aiziet vel tālāk. No konteksta izrauti vārdi arī ir labi, ja tos piemēro konkrēti nepiemērotām, pārspīlētām situācijām.

Šis būs klasisks piemērs (pirmais, kas iešāvās prātā). Ar Robertu gājām pa ielu. Runājām. Garām aizgāja vīrietis pār plecu pārmestu paklāju. Sarullētu.
Man sāka likties, ka tur ir līķis. Tad nu iztēlojos, ka no paklāja izkrīt cilvēka roka, kas ir zaļi sapuvusi un sāk rāpot manā virzienā. Tad paskatās uz mani un saka - mammu!
Tajā pat laikā Roberts bija iztēlojies milzīgus zirnekļus, kas bija pārņēmuši pilsēta ar tīkliem un uz ielām ēda cilvēkus.
That's how we roll.

Stāsta morāle... Huiņas runāšanu - jebkādā veidā ne vienmēr vajag uztvert kā kaut ko ļoti smieklīgu, vai ļoti watafak. Es lielā mērā savu humora izjūtu balstu uz tieši pārspīlētiem dzīves momentiem, vai pilnīgi neiespējamiem dzīves momentiem, kas mēdz izraisīt cilvēkiem sašutumu. Bet tieši tāpat kā es - to var jebkurš. Nevajag iedomāties, ka tas mūs padara unikālus bļe.

p.s. Mani vekseļi bļe!

*UPD* Bet varbūt ar šo un vel citiem šāda veida postiem, kas ir garas (bet galu galā interesantas *wink*) huiņas dzīšanu es patiesībā gatavojos ventilatora jaunajai sezonai. Kas to lai zin... Kas to lai zin.