krāsojot nagus, palasīju dažādas aktualitātes un, protams, uzvilkos, lasot komentārus pie rakstiem par Uzvaras pieminekli. man liekas, situāciju var salīdzināt ar gadījumu, kad kādam uz sejas ir pamatīga un ļoti slikti dzīstoša rēta, kuru dabūjis ļoti trakos apstākļos. tie, kas rētu atstāja, jau sen ir prom, un rēta dzīst ļoti lēnām, tāpēc sāp, niez, piesaista kaut kādus insektus un rada tamlīdzīgas problēmas. un manuprāt, cilvēks tādā situācijā var rīkoties divos veidos: mēģināt nomaskēt rētu un tikt no tās vaļā, vai pietiekami ilgu laiku pavadīt pie spoguļa, kamēr pierod, ka tur tāda ir, ar to samierināties un iet dzīvot tālāk ar visu rētu uz sejas. pirmais variants varbūt ir estētiski pievilcīgs, bet otrais, manuprāt, nodrošina ilgtermiņā lielāku sirdsmieru.
protams, atšķiras prioritātes un tas, kas kuram liekas svarīgs, bet, manuprāt, šajā gadījumā pat runas par pieminekļa nojaukšanu ir stulbas, jo tas ir tikai tāds estētisks risinājums. turklāt man liekas, ka vajadzētu biežāk atcerēties to banālo teicienu par to, ka tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku, un tāpēc savas rētas un skarbās zīmes no pagātnes ir jānes ar lepnumu, jo esi bijis cauri sūdiem un tos pārvarējis. tur gan vajag pamatīgāku domāšanas maiņu, vajag pārslēgties no domāšanas, ka esi cietējs, jo ar tevi notiek sūdi, uz domāšanu, ka esi bijis cauri sūdiem, tos pārcietis un tagad esi labāk sagatavots, varbūt gudrāks, noteikti stiprāks un visādi citādi spēcīgāks.

bet tas tā. drošvien pašai vērts atcerēties visu šībrīža notikumu sakarā, ka neesmu cietēja, bet gan iz-dzīvotāja un pār-dzīvotāja.