es šodien diezgan skarbi aizrādīju vienam puisim, ka viņš uzvedas ļoti nepatīkami un lai viņš nomierinās, un tad man uzreiz uzlabojās garastāvoklis un palika vieglāk ap sirdi. no sākuma domāju, ka es laikam sāku kļūt par tādu tipisko grumpy dāmu, kuras dienas prieks ir kādam kaut ko aizrādīt, bet tad es iedomājos, ka varbūt tomēr nē, ka varbūt tomēr tas prieks un labā sajūta ir saistīta ar to, ka tevī tomēr klausās un izdara to, ko tu kādam saki (resp., nomierinās un apsēžas savā vietā). vārdiem un balsij tomēr ir baigais spēks, nemitīgi jāseko līdzi, ko un kā saki. jā, vai nu tas, vai arī es tomēr kļūstu par to īgno dāmu.
bet šodien, liekas, beidzās mans piedzīvojums ar vidusskolēniem. izstādi nu jau zinu no galvas, un izstāde joprojām ļoti patīk. vienīgi domāju, ka vidusskolā tiešām negribētu strādāt, bet to jau drošvien nevar iepriekš paredzēt.