viena no tēmām, par kuru ar Mateju ļoti bieži strīdamies vai vienkārši runājam paceltās balsīs, ir svešvalodas un tas, ka mēs sazināmies valodā, kas nevienam no mums nav pirmā valoda. viņš, protams, apgalvo, ka tik daudz ko mēs vienkārši neuztveram viens no otra, un es viņam parasti atbildu, ka jā, tā ir, bet, no otras puses, tā sazināšanās kādā citā valodā tev arī dod tādu īsu pārdomu brīdi, tādu īsu laiciņu savākties, sakopties un izveidot labāku sevi. labāku tādā ziņā, ka vismaz man sanāk būt daudz konkrētākai angliski, nevis latviski, jo es daudz vairāk piedomāju pie tā, ko saku, un tāpēc reizēm liekas, ka tikai saziņa svešvalodās var dot tādu iespēju atrast sevi tādā kā koncentrētā formā, un tā svešvaloda, tā pieņemtā cita valoda dod buferzonu, dod iespēju ievilkt elpu un ļaut smadzenēm pārstrādāt pateikto. nu lūk, un šoreiz, esot mājās, liekas, ka man vajag tādu buferzonu, bet ka man tādas parasti nav, jo viss ir pārāk īsts, pārāk tiešs un pārāk labi saprotams. un, tā kā es esmu pārgurusi, man reizēm paiet divas dienas, līdz es reaģēju uz pateikto. varbūt tāpēc, ka smukkaimiņam ir taisnība un es tiešām mēģinu paveikt par daudz, varbūt tāpēc, ka ziema pārāk gara un pārāk daudz bija sakrājies, varbūt es esmu vienkārši, kā parasti, pārāk nogurusi, bet es pārsvarā blenžu sienā, un paiet arvien ilgāks laiks, līdz man pielec, ko saka. nu, tādā personīgā līmenī. un, tā kā man vienmēr gribas pierādīt, ka es varu visu un ka citiem nav taisnība, nekas jau drīzumā nemainīsies. mūžīga raušanās visos virzienos, tā laikam mūsu vecumam piedien.