vakar iepazinos ar puiku vārdā Zaks (un viņam bija sarkana ādas žakete, tādi 90tie), viņš dzīvo divas durvis tālāk, bet es viņu nekad nebiju iepriekš satikusi. tā kā viņš studē cultural heritage, mēs daudz runājām par mākslu, mīļākajiem māksliniekiem, etc. es teicu, ka mans mīļākais mākslinieks ir n. rērihs, bet šodien biju ieklīdusi van goga muzejā, kur sapratu, ka tā ir tikai puse patiesības, jo vincents arī ir kļuvis nenormāli mīļš. es ticu rituāliem un rutīnai, un liekas, beidzot atradu vēl vienu vietu, kur man uzlabojas oma, un tas ir van goga muzejs. klīst pa tām plašajām telpām starp tūristu bariem ir tik.. nomierinoši. van gogs ir nomierinošs. un arī rijksmuseum ir nomierinoša vieta, bet tur ir mazāk gaismas un vairāk visādu ēnainu kaktu, tur tā atmosfēra pilnīgi cita. 

tāds ārkārtīgs nogurums. vienīgi nevar saprast, tas tāpēc, ka vispār viss ir tik intensīvs pēdējā laikā, vai vienkārši tāpēc, ka pēcpusdiena, un pēcpusdienas pēdējā laikā ir grūti pārdzīvojamas. pēcpusdienas snauduļotāju biedrība.

es saprotu, ka man vispār ir lielas cerības un gaidas mājāsbraukšanas sakarā, bet nav jau pirmā reize. tie pat nav cilvēki vai mājas kā tādas, tā ir būšana vietā, kur man nav sevi divreiz jāizskaidro. mājas kā šortkats uz laimīti.