iedomājos, ka varbūt ar aukstuma pieredzi ir tāpat kā ar bada pieredzi. varbūt ar -30grādu ziemām un gulēšanu kažokā (it kā tad, kad mēs pārvācāmies no ziepniekkalna uz zaļo teju-ārpus-rīgas karaļvalsti, nākamā ziema esot bijusi tik nenormāli auksta, ka visa ģimene gulēja kažokos un zem piecām segām, bet es neko, pilnīgi neko no tā laika neatceros) ir tāpat kā ar pēcbada instinktīvu pārēšanos, vismaz tas ir vienīgais, kā es varu izskaidrot to, ka vienmēr guļu zem vismaz divām segām, pat tad, ja ārā ir krietni plusi, un to, ka dušai vienmēr ir jābūt nenormāli karstai.