mums skolā katru semestri divreiz ir jāpilda course evaluation formas, un reizi semestrī, t.i., midterms laikā, pasniedzējiem ir jāaizpilda tādas pašas formas par studentiem. šodien gāju pie sava tutor pierakstīties nākamā semestra kursiem, ja viss ir kārtībā, man būs gan performing arts, gan film and the body, un protams, tas performing arts pasniedzējs ir liels Šekspīra fans un eksperts. bet vispār mani sajūsmina pasniedzēju teiktais, piemēram, her contributions to class discussion are always impressive, es arī, kā izrādās, esmu ambicioza, bet mans mīļākais citāts ir no narrative across media pasniedzēja: ''Loyal attender of the course.'' tas ir tā pat kā pateikt dāmai, ka viņas kleita ir interesanta. tukša, bezjēdzīga runāšana. galu galā sanāk atgriezties pie tās idejas, ka, ja cilvēkiem būtu jāmaksā par katru lieki pateikto un nenozīmīgo vārdu, cilvēki runātu daaaudz mazāk.
vēl šovakar ar mar. gājām uz filmu par prostitūciju Taizemē, Bangladešā un Meksikā, kā arī izrunāju viņu no krīzes, kas piemeklēja pēc šīs filmas. Amst. tagad ir dokumentālo filmu festivāls, aizvakar biju uz citu ārkārtīgi īpatnēju filmu Coffee, Cake and Crematorium (nosaukums tā kā izsaka, par ko ir filma), mēģinu saprast doķenes. aizvakardienas filma atgrieza ticību šim žanram, šovakara filma to atkal satricināja. man besī, ja es jūtu, ka ar mani manipulē, un visvairāk man besī, ja to manipulāciju pasniedz kā īstenību, jo tā ir real life, tas viss cinema verite un viss pārējais. tad jau labāk palikt pie mākslas filmām. tās vismaz neizliekas, ka pasniedz tīru un neatšķaidītu patiesību.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
deloveja_kundze) rakstīja,
