paniski meklējot konkrētu e-pastu, izurbos cauri visiem pēdējā gada epastiem. visas skolas lietas, spami, feisbuka atgādinājumi un boarding passes man vispār atgādināja, ka pēdējā laikā dzīve tāda vienmuļa. nezinu, vai tas, tiesa, ir tikai pēdējā laikā, varbūt tā ir bijis jau sen, es vienkārši to neesmu pamanījusi. šodien secināju, ka vispār Arjas izvākšanās bija viena no labākajām lietām, kas šogad notikusi, jo es pati nekad, nu labi, vismaz ne tuvākajā laikā to nebūtu izdarījusi. man vienmēr licies, ka tas, ja es nespēju dzīvot ar citiem, nu, es esmu slikts cilvēks, bet tā taču nav. dzīvot vienai ir pārākā privilēģija, un kojās taču nekad tā īsti viens neesi, vismaz ne tajā nomācošajā ziņā. rīta duša astoņos ar superskaļu mūziku fonā, vēlās filmas vairs nav jāklausās austiņās un tamlīdzīgi sīkumi liek noprast, ka man jau sen ļoti vajadzēja savu telpu. vēl viens pluss ir tas, ka šis ir kā spēriens pa pakaļu vispār iet darboties aktīvāk. vakari mājā sāk likties nožēlojami, laiks kaut ko ar to darīt.