un ir tādi brīži, kad dzīve izvelk savas spēcīgākās kārtis, kaut vai kāda īpaša saules stara vai 11gadīga puikas izskatā, un tā tev iebelž pa galvu, ka tā tu tur arī paliec - ar cukura paciņu, ko mazais vienpadsmitgadīgais puisītis tev uzdāvināja, rokā vai arī vienkārši apstājies un kārtējo reizi brīnies, ka pasaule nebūt nav tas, par ko tā izliekas. tava ciniskā maska nu ir sagrozīta, tavi aizsargmūri sāk ļodzīties, un tik vien kā visas savas biezās ādas un pieredzes uzkrātos smagumus nomest gribas.