un atkal uz sevi dusmojos, un atkal bolos, skatoties spogulī. dusmojos, ka mums mājās ir tik daudz spoguļu, dusmojos, ka viss taču ir labi - nu johaidī, kāpēc tad tu skumsti? peldot šurpu turpu hlorētajā ūdenī, visu laiku domāju par viņu, to savu pirmās mīlestības rēgu. pagātnes akmeņi mani tur pie zemes, mani pagātnes rēgi, kuriem es nevaru vai varbūt nemaz negribu piedot. johaidī, man bija 14 gadu, nu kā es varēju zināt, kā ir labāk un kas ir labāk? tas bija nežēlīgi, un joprojām nevaru tikt pāri. move on, clementine, just move on! bet to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. kaut kad reiz man kāds izzīlēja vai arī pati to izsecināju pēc maģiskajām plaukstas līnijām, ka manā mūžā būs trīs lielas mīlestības. viena jau ir bijusi. un tie akmeņi - sāpīgie, skumjie, nepiedotie - mani tur pie zemes, neļaujot aizmirst, neļaujot iet uz priekšu. nē, tā pat nav viņa vaina, diezin vai viņa vietā es būtu rīkojusies savādāk. bet tie ir tikai vārdi, vārdi, vārdi. 5 jebkurā gadījumā ir 5, viss viens, tu saskaiti 2 un 3 vai 4 un 1. kas noticis, noticis, viss viens, spriedelē tu tagad par morāli vai sirdsapziņu. dodies nu uz priekšu, atstāj savus akmeņus. pietiek. pietiek. PIETIEK.

gana laika tu viņam esi veltījusi.

un arī pilnmēness, un es - ak, tavu joku - joprojām esmu viena. ja es varētu, drošvien piedzertos. bet kaut kādi mistiskie principi to neļauj.