Poga

Kā ķirsis, kurš galotnē sargā
Pēdējo pārpalikušo ogu,
Tā es sargāju sadilušajā kreklā
Vienu vienīgo pogu.

Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību
Un kad nasta kļūst aplam grūta,
Es azotē paknibinos gar pogu,
Kuŗa ir tevis šūta.

Par spīti gadiem un badiem,
Par spīti sniegam un miegiem,
Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei
Ar mīlestības un mūžības diegiem.

Nakts dienu pieveikusi. Es raugos
Vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg
Tevis iešūtā pogā.

(K. Skujenieks)