that's so fucking me
man kaut kaa pietruukst... sevis? varbuut tik ljoti ar citiem esot kopaa un runaajot, esmu pazaudeejusi kaut ko no sevis. lai gan it kaa tas esot dabiski un normaali. bet mani tas baida... taapat kaa naave, mana maaja naktii un nakts aiz loga. es juutos daudz droshaak un labaak, ja es esmu naktii. nevis noraugos uz to no malas. buut aaraa, nevis iekshaa. Tev taa nav? [24.10.2005]

uz savu dziivi skatos un to izdziivoju kaa caur marli. es to varu apskatiit, paarspriest, pat aptaustiit, bet ne apjeegt kaa reaalu. [24.10.2005]

es censhos. jo man liekas, ka,
dziivojot un daroties autopilotaa, var pazaudeet pusi dziives. es censhos
pieveerst lielaaku uzmaniibu tam, kam es pieskaros, kaut vai tad, kad no riita
acis kraasoju. es peedeejaas dienaas saaku apzinaaties sevi. kaa reaalu
personu, ne kaa vienkaarshi kko netveramu, ha ha ha. jo pasham ar to sevis
apzinaashanos kaa reaalu kjermeni ir pagruutaak. vismaz man. [kuš, kuš, manbija 14 gadi, tas bija 2005. gada 17. maijs]

reiz viņš teica, ka varētu atpazīt manu vēstuli starp desmit citu. jā, pārlasot secinu, ka tas būtu quite easy. rakstīju ļoti saraustīti un... childish. labi, ka laiks iet uz priekšu.