nezinu, tas ir nesenās dzimšanas dienas dēļ vai vienkārši tāpēc, ka 6. augusts ir jau pēc mēneša, bet pēdējā laikā visādas lietas, vietas un domiņas savelkas kopā. piemēram, es nesen secināju, ka kaut kā esmu pārvarējusi savu iepriekšējo lielāko problēmu. liekas, tas bija dzimšanas dienā, kad ar K. izskrējām ārā paelpot un papļāpāt, un es viņai teicu, ka bāc, beidzot ir tā sajūta, ka neviens nepietrūkst. ka es esmu šeit un tagad, un man neko daudz citu nevajag. tas mazliet sasaucas ar to, ko teica tas absolūti iereibušais čalis, t.i., viņš man prasīja, kāpēc es esmu tik mierīga, un es viņam mēģināju skaidrot, ka bāc, nē, es nepavisam neesmu mierīga, bet kādas muļķības. pēc n-tajām dienām un naktīm, kad neiederības dēļ bija sisties ar galvu šeit, nu, tas viss kaut kā dabiski ir pārgājis. man bija tas superīgais draudziņš, kurš uzsvēra 6 mēnešu cikla lielo nozīmi, un laikam tagad ir pagājuši mani seši mēneši kopš iepriekšējās lielās apstāšanās. un šis laiks bija traks un ārkārtīgi skaists, bet tai pašā laikā ļoti mierīgs, jo svarīgākais, ko es ieguvu V., bija tā sevis šeit un tagad apzināšanās. un tas man ir ļoti, ļoti daudz. ka es varu dejot līdz sešiem rītā un man ir pilnīgi labi ar cilvēkiem, kuri man ir apkārt, ka es negribu nemitīgi būt kaut kur citur, un ka nokļūstot tajā citur manī nav tā stulbā vilšanās. un galvenais - es vairs neizvairos no cilvēkiem, man liekas diezgan smieklīgi, kad draugi šūpo galvas un šķobās neizpratnē, kad es viņiem stāstu par savām komunikācijas problēmām, jo jā, lai arī es varu saprasties ar teju jebkuru un galu galā pat mans braukšanas instruktors liek sveicināt manu mammu un ar uz ielas satikto gramatikas pasniedzēju mēs runājam kā senas paziņas, tas ir virspusēji. un man ir grūti laist klāt cilvēkus un uzturēt attiecības, bet kaut kā beidzot ir pielecis, ka jā, lai arī vienam būt ir nenormāli forši un patīkami, ar citiem reizēm arī nebūt nav slikti.
redzēs, ko nākamie seši mēneši atnesīs.