oooo bļēēēēēēēēē

*tikko pārrados mājās no stom.instit. ak, Dievs, kā man patīk 21. gadsimts un cik ļoti es negribētu dzīvot nevienā citā laikā, jo, jau iedomājoties vien par zobārstniecību, teiksim, 17. gs. vai 18. gs., man paliek nelabi kaut kur vēderā. un vēl es nevaru darīt kādu laiku visu ko foršu, tostarp sportot (tiesa, es īsti neredzu saistību starp zoba operāciju un aerobiku, bet nu labi) un iet pirtī, un dzert vīniņus, bet nu neko, jo arī sagrūst sevī dažādas zālītes ir interesanti. (tikko taksometra šoferis (māmiņa uzstāja, ka jāņem taksis. diez ko pretī nesūdzējos) vēl kādu laiku pastāvēja pie vārtiem, lai redzētu, vai es tieku iekšā. es laikam izskatījos nudien apzāļojusies un apjukusi, khe)
katram savas dīvainības, tā teikt, bet vispār man ļoti patīk tā sajūta, kad no anestēzijas nejūt pusi vaiga.

p.s. apsolu, šis ir pēdējais ar zobiem saistītais ieraksts.. vismaz šodien. dakteris ar lielajām rokām solīja, ka rīt un parīt sāpēšot pēc vella.