these are just my ghosts passing through
skatoties uz savu spoguļattēlu, gribas to saplēst tūkstošiem gabaliņos, kliedzot ''Cik tu esi neglīta!'', ieslēgties vannasistabā un tik ilgi sisties pret sienām, līdz izlobīsies jauna es, jauna 'viņa', kāda, kura bērnišķi neraudās un negaudos ''es jūs visus ienīstu!'', dauzot ar mazajām, treknajām roķelēm pret durvīm. kāda, kurai pasaule liksies brīnišķa harmonija un kura pati būs mīlestības iemiesojums. kāda, kuru pat varēs mīlēt. un kura pēc lieliem smiekliem nekritīs lielos bezdibeņos.


raudošo mani no vannasistabas ārā varēja izdabūt tikai doma par iziešanu ārā basām kājām. sajust vēl zaļojošo zāli, lietus lāses un dubļus. sajust to, ka zeme vēl ir silta un ka rudens varbūt tomēr ir tikai ilūzija.


*tā ir tikai iekšēja disharmonija. nē, es tomēr neesmu maza un harmoniska. laiks tomēr pierast, ka man pēc lieliem smiekliem vienmēr nāk lieli bezdibeņi.