klases ekskursijā uz teātri vienīgais, par ko mēs visu laiku prātojām, bija tas, vai lecot no 2. balkona, ir iespējams tikt līdz lustrai, arvien biežāk es piefiksēju, ka esmu visa melnā, tāda nemitīga apātija un es esmu dārzenis stāvoklis prātā. turklāt, kas ir tracinošākais šajā visā, man visu laiku krīt nost krūšturis. tāds kā rat race laiks, man vairs nav ideju, kam un kurā brīdī lai es nozogu laiku, gulēšana vispār ir aizbīdīta prom no prioritāšu saraksta, bet tas neko daudz neatrisina, jo vienīgais, kā visu varētu paspēt, būtu a)neiet uz skolu vispār, b)dabūt Hermiones laikgriezi. un tas, ka lielākoties jums šis pavasaris, kā var noprast no jūsu ierakstiem cibā, ir tikpat briesmīgs, nekādā ziņā nepalīdz.  es vispār nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc gan kaut kā vajadzētu palīdzēt domai, ka citiem tik un tā iet sliktāk. man ir mana dzīve, ar kuru es netieku galā, un citiem ir citu dzīves, ar kurām viņi netiek galā, un mēs viens otram diez ko nevaram palīdzēt.

un man nav bijis laika šonedēļ aiziet uz vingrošanu, un tāpēc es jūtos kā vecs miets. vecs, resns, iestīvējies miets.

jācer, ka tas pavasaris tomēr kaut kad arī atnāks. nu vajag taču beidzot, bļin. man jau ir zajebal mēģināt sevi mākslīgi uzmundrināt ar mūziku, filmām, mākslīgiem smiekliem un roku krēmu