man vajadzētu rakstīt aizstāvības runu, bet es grimstu melanholiskās atmiņās un būvēju sapņu pilis par tēmu vasara '08. vakar Su piedēvēju pūpēdismu, pēc tam pati visu vakaru kā tāds labi ieaudzis un nekustināms pūpēdis pavadīju mājās, brīvi rīkojoties ar veļaspulveri, slotu un lupatu rokās. izrādās, visas tās ārzemju meitenes, kuras pie mums pagājušajā/šajā gadā ir dzīvojušas, vannas istabā bija atstājušas visādus savus krēmus, vakar bez žēlastības visu metu ārā. mani māma ir izaudzinājusi par lietu paturētāju, jo viņas moto ir nekad jau nevar zināt, varbūt kādreiz noderēs, tāpēc vietas mūsu mājās ar katru gadu paliek arvien mazāk, toties arvien vairāk ir jocīgu lietu bez praktiska pielietojuma. nu lūk, un es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mest visu pēc kārtas ārā var būt tik lieliska sajūta. liekas, šodien turpināšu mest visu ārā, tikai šoreiz ķeršos klāt savam miteklim, kurā grāmatu, žurnālu un pa grīdu izmētātu drēbju nu jau ir pārāk daudz