mūžīgs nogurums

liekas, tās bija 8. klases beigas, kad mums visiem vēstures stundā lika uzrakstīt uz lapām novēlējumus/pārdomas citiem klasesbiedriem. viens klasesbiedrs man uzrakstīja nēsi tik jocīga, nez, ko viņš teiktu, ja redzētu mani tagad. toreiz es vēl kaut kādos rāmjos turējos, tagad tie mani rāmji jau ir kļuvuši par mazu. es vienmēr esmu ilgojusies, kaut jel es mācētu sevi nesarežģīt, kaut jel es neiespringtu par mazām lietām, kaut jel es varētu izdarīt kaut ko tik vienkāršu kā kūkas uzcepšana bez kaut kā sajaukšanas. vispār es esmu diezgan vienkārša, bet māku pati sevi sapīt desmit gredzenos.

pirmdien mēs brauksim piknikā, sniegs jau nav šķērslis mums, bet tagad es gribu tikai raudāt. kaut nekas nav noticis. drošvien ja es mazāk ticētu cilvēkiem, mazāk sanāktu vilties, bet tad tā vairs nebūtu es.